Altajs 2014

Visas ekspedīcijas

Altajs 2014

Altajs 2014

  • Datums: 2014.gada 3.augusts - 27.augusts
  • Maršruts: Rīga-Murmanska
  • Pilsētas: Rīga-Murmanska
  • Ekspedīcijā piedalījās: Kristaps, Kaspars, Jānis, Krišs, Artūrs, Edgars, Guntis

Kā jau vienmēr - katra izbraukšana rada milzīgu iekšējo satraukumu! Šī reize nav izņēmums. Kā nekā pirmo reizi dodamies tālu prom Krievijas lielajos plašumos, un pirmo reizi ir plānots nobraukt vairāk nekā 15 000km. Ilgs laiks pagāja, kamēr sagatavojām mašīnas šim tālajam, nezināmajam un grūtajam ceļam.

Kā jau vienmēr - katra izbraukšana rada milzīgu iekšējo satraukumu! Šī reize nav izņēmums. Kā nekā pirmo reizi dodamies tālu prom Krievijas lielajos plašumos, un pirmo reizi ir plānots nobraukt vairāk nekā 15 000km. Ilgs laiks pagāja, kamēr sagatavojām mašīnas šim tālajam, nezināmajam un grūtajam ceļam. Kā jau ierasts pirms tādiem braucieniem, tad dažas iepriekšējās naktis tika pavadītas servisā, pielabojot dažādas lietas auto un steidzīgi remontējot nelielos defektus, kas radušies pēdējā brīdī. Priekšpēdējā naktī nolemjam, ka aizmugurē viens krēsls tiks demontēts un tā vieta atstāta tukša, lai būtu vairāk vietas mantām (lēmums izrādījās pareizs, jo mantas tiešām bija daudz un krēsla neesamība radīja vairāk vietas, kur atpūsties pēc garās stūrēšanas). Labojām arī iepriekšējo braucienu kļūdas, kā rezultātā tika uzlabota audio sistēma un bagāžniekā iemontēts neliels subvūfers, kas izklaidēja un kliedēja miegu garajos nakts pārbraucienos. Pēdējā dienā pirms izbraukšanas ar Kasparu pielāgojām mašīnu jumtus gulēšanai un telšu stiprinājumus tā, lai pie lielākā vējā telti neaizpūstu prom no mašīnas jumta. Šādu risinājumu izvēlējāmies tāpēc, ka klīda daudz nostāsti par meža zvēriem un ērcēm, no kā jāuzmanās Altaja Republikā. Aizsteidzoties nedaudz notikumiem pa priekšu, bailes no ērcēm un zvēriem bija veltas, jo ērces šajā reģionā aktīvas ir tikai līdz jūnijam un zvēri arī nenāk automašīnām tuvumā. Tomēr Kaspars izvēlējās palikt pie sākotnējā scenārija un bija vienīgais, kurš brauciena laikā telti būvēja mašīnai uz jumta.

03.08.2014.

Izbraukšanas vietu mainīt nedrīkst, tādēļ tiekamies Skonto Būves autostāvvietā. Aptuveni 2 stundas krāmējam mantas mašīnās un 12os izbraucam. Jāni satiekam pie Madonas pagrieziena, netālu no Rēzeknes. Laicīgi esam pie robežas - 17:30. Šeit gaidām rindā 10h vai varbūt vairāk. Stāvot iepazīstamies ar Semjonovu, kurš Krievijā ir ietekmīgs seno auto restaurators. Robežai pāri tiekam tikai agrā rīta stundā, jo mums priekšā trāpījās vairāki auto ar Lietuvas numura zīmēm, kas bija pārkrauti ar dažādām mantām un auto rezerves daļām, līdz ar to tie radīja pastiprinātu robežsargu interesi, kas visu automašīnu rindu aizkavēja par vairākām stundām. Jāņa mašīna iesprūst nedaudz ilgāk aiz augstākminētajām mašīnām, tādēļ Patrola ekipāža turpat robežas zonā izmanto lieko stundu, lai nedaudz pagulētu. Aiz robežas nobraucam ~55km un iebraucam pļavā gulēt.

04.08.2014.

Rīts pļavā, gulējām ~4h. Sākam braukt Maskavas virzienā un nogriežamies uz apvedceļu, lai izbēgtu no lielajiem sastrēgumiem, kas veidojas ap Maskavu. Pa ceļam satiekam  Aleksandru Trušņikovu jeb tautā sauktu par San Saniču. Viņš ir viens no pirmajiem cilvēkiem Krievijā, kas aizsāka bezceļu braukšanas kultūru un pabijis vairāk kā 20 dažādās ekspedīcijās pa visu pasauli. Kolorīta persona! Saņemam ieteikumus par ceļiem un braukšanas laikiem, kā arī par to, ka ēst drīkst tikai tajās ceļmalas kafejnīcās, kur ārā stāv fūres. Tas tādēļ, ka tālbraucēji ēšanas vietas izvēlas pēc diviem principiem – tajā jābūt drošai autostāvvietai un garšīgam un lētam ēdienam. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, šis princips tiešām strādā, un visa brauciena laikā, ceļmalas kafejnīcas mums nelika vilties. Kaspars pirmo reizi pagaršo okrošku, patiesībā ne tikai viņš, bet arī mēs visi pārējie, tikai viņam bija visspilgtākās emocijas. Nosolās vairs nekad tādu neēst. Braucam līdz Ņižņij Novgorod. Pirms pilsētas Jānim stipri sāk vibrēt mašīna un nolemjam, ka meklējam pirmo viesnīcu, kur apmesties un salabot to. Pirms tam gan piestājam ceļmalā, lai saprastu, kas noticis, un secinām, ka problēma ir kardānā. Pēc ~2h viesnīcas meklējumiem atrodam normālu viesnīcu ar apsargājamu autostāvvietu. Lai gan pirms tam cerējām, ka izdosies izgulēties un remontam veltīsim ne vairāk kā stundu, tad tomēr nakti pavadām, labojot kardānu un klausoties divu krievu sarunās, no kuriem viens ir spēcīgā alkohola reibumā. 4-4:30 ejam beidzot gulēt.

05.08.2014.

Gulējām kādas 4,5stundas. Paēdam viesnīcas piedāvātās brokastis (viena vārīta ola, viens vārīts cīsiņš, glāze piena un maizes šķēle ar sviestu). Pie viesnīcas liels piemineklis Ļeņinam par godu. Tālāk dodamies nelielā ekskursijā pa pilsētu. Šķērsojam Okas upi un nonākam pretējā krasta Kremlī. Okas un Volgas upes satekā, uzkalniņā atrodas piemineklis slavenajam lidotājam Valērijam Čkalovam (Валерий Павлович Чкалов). Lidotājs slavens ar to, ka 1937.gadā bija komandieris lidmašīnas ekipāžai, kura pirmo reizi veica lidojumu no Maskavas pāri Ziemeļpolam un tālāk līdz Vankūverai (ekipāžā ietilpa vēl divi lidotāji – Aleksandrs Belyakovs (Александр Васильевич Беляков) un Georgijs Baidukovs (Георгий Филиппович Байдуков). Šis bija pasaulē pirmais beznosēšanās lidojums pār Ziemeļpolu. Lidojuma maršruts iezīmēts slavenajā Amerikas Ģeogrāfu biedrības globusā (Fliers and explorers globe), kurā atzīmēti nozīmīgākie pirmatklājēju maršruti, kurus parakstījuši ir paši pirmatklājēji. Apskatām to un burvīgo skatu, kas paveras no kalna augšas, un dodamies uz servisu pabeigt vakardienas iesākto remontu. Servisā pavadām ~3h. Turpinām ceļu. Pabraucam garām milzīgam Lukoil naftas pārstrādes kompleksam, kas no malas izskatās pēc palielas pilsētas. Esam nobraukuši tikai kādus 100km, un mūs atkal piemeklē ķibeles ar auto. Starp ekspedīciju braucējiem pastāv nerakstīts sakāmvārds, ka visās ekspedīcijās pirmās trīs dienas vienmēr rodas tehniskas ķibeles... Šobrīd attaisnojam sakāmvārdā teikto par 100%. Zilajam Patrolam izbeidzas sajūgs, ar krakšķi ielieku ātrumā un noripojam ceļa malā, lai veiktu remontu. Atklājās, ka kaut kur pazudusi eļļa no cilindrīša, ielejam eļļu, atgaisojam sajūgu un braucam tālāk. Pie viena remontpauzi izmantojam arī kā pusdienpauzi. Šodien šķērsojam daudzas un dažādas republikas – Čuvašiju, Tatarstānu. Iebraucam Čuvašijā. Atkal braucam līdz vēlai naktij, paliekam pie Kamas ūdenskrātuves netālu no Menzelinskas pilsētas pie sabrukuša dzelzceļa tilta. Kad pulkstenis jau rāda 2:00 naktī un nogurums jau ir tajā stadijā, kad tas pārņem veselo saprātu, tad uzliekam sev mērķi NAKTĪ atrast skaistu vietu pie ezera, kur pārnakšņot, un kamēr šāda vieta nebūs atrasta, nestāsimies nekur citur gulēt. Pēc aptuveni stundu ilgas meklēšanas šāda vieta tiek atrasta, un visi var laimīgi iet gulēt.

06.08.2014.

Gulējām ~4h. Kā atklājās no rīta, tad vieta tiešām ir ļoti skaista, un esam palikuši pie sena dzelzceļa tilta, kurš daļēji jau ir sabrucis. Pa nakti pie mašīnām uzradās smuks suņuks, kurš žēli noskatījās, kā mēs pametam vietiņu pie upes un dodamies tālāk ceļā. Iebraucam Baškīrijā (Baškortostāna). Asyanovo pilsētā iebraucam benzīntankā un novērojam interesantu skatu, kā no uzpildes pistoles līst ārā degviela turpat uz asfalta. Spriežot pēc tecēšanas ātruma, minūtē kādi 300 grami varētu savākties. Nospriežam, ka šeit neviens degvielu neskaita, jo kā nekā naftas atradnes un pumpji atrodas ceļam abās pusēs visas šosejas garumā. Brokastis ieturam vietējā ceļmalas kafejnīcā. Ēdam nacionālo ēdienu – šašliku, kas šķiet, bija viens no garšīgākajiem, kādu jebkad biju ēdis. Sākas Urālu kalni, beidzot līdzenumus un pļavas aizstāj nelieli pauguri, un tālāk pie horizonta jau redzamas augstākas virsotnes (tiesa gan - tās tāpat nepārsniedz 1000m augstumu). Gar ceļa malām pārdod kandžas aparātus. Jānim sāk streikot mašīna (raustās, un displejā parādās check engine lampiņa). Viss pareizi, šodien ir trešā diena, ja pieturamies pie sakāmvārda, tad šodien tehniskajām ķibelēm vajadzētu beigties. Pie pilsētas Sim (Sima) mašīnas problēmas saasinās, pie tam stāvam lielā sastrēgumā, jo notiek remonts pilsētas vienīgajam tiltam. Jānis sarunā ar tālbraucējiem, ka viņu palaiž pa ceļa labo malu līdz pirmajam benzīntankam, kur mašīnas raustīšanās problēmu neizdodas atrisināt. Tiek nolemts, ka Kaspars brauks Jānim pa priekšu, gadījumā, ja Jāņa auto noslāpst. Tieši tas arī notiek pirms paša tilta. Lai neveidotu vēl lielāku sastrēgumu un neizsauktu braucēju agresiju mūsu virzienā, operatīvi tiek pieāķēta vinča un ceļš turpinās līdz pirmajam benzīntankam, kur mēs jau gaidām viņus. Pēc nelielas atelpas un degvielas piedevas pievienošanas (ceram, ka vaina bija nekvalitatīvajā benzīnā) turpinām ceļu. Nākamais pieturas punkts – Bakal ciemats un raktuves. Raktuves pirmo reizi datētas jau 1757.gadā, kur jau tajā laikā tika iegūta dzelzs rūda. Ciematā satiekam vietējos iedzīvotājus, ar kuriem pārrunājam dzīves apstākļus Krievijā, kā arī veikalā papildinām ēdiena rezerves. Uzzinām, ka pie galvenajām raktuvēm netiekam, jo tās ir aktīvas un tiek apsargātas, toties varam apmeklēt kādas no apkārt esošajām pamestajām raktuvēm, ko arī darām. Dodamies uz pamesto raktuvi Гаевский. Kā izrādās, šīs ir pirmās un senākās raktuves, no kurām ir sākusies dzelzs rūdas ieguve šajā reģionā. Ar mašīnām tiekam gandrīz līdz pašam ūdenim raktuvju centrā. Ieturam pusdienu pauzi. Krišs nopeldas ledainajā ūdenī. Kasparam uznāk nelielas bailes par apkārtesošajām stāvajām raktuvju sienām, no kurām varētu atdalīties kāds palielāks akmens gabals. Nedaudz atpūtušies, kāpjam mašīnās un dodamies Čeļābinskas virzienā. ~95km no Čeļabinskas (pie ciemata Borovoye un Malkovo) mūs notur policija un pieprasa tiesību tulkojumu. Tā kā mums tāda nav, paziņo, ka auto tiek arestēti un mums tuvāko dienu laikā jādodas pie notāra un jāapliecina tulkojums, kas vēlāk jāiesniedz policijai. Ceļu varēsim turpināt tikai pēc šo formalitāšu nokārtošanas. Sazvanām Jevgēniju Šatālovu (Krievijas mēroga bezceļu sacensību un ekspedīciju leģenda, kurš kopā ar Aleksandru Trušņikovu aizsācis offroad un trophy-raid kustības Krievijā), kurš brauc palīgā atrisināt situāciju, vienlaicīgi sazinoties ar advokātu. Pa to laiku mēs pierakstām visus policista datus un ieskaidrojam viņam, ka tiesības ir starptautiskas. Kad painformējam policistu, ka šurp dodas Jevgēņijs Šatālovs ar advokātu, policists sabīstas, ātri atdod mums dokumentus un novēl, lai uzmanāmies turpmāk. Kā vēlāk noskaidrojās, tas esot bijis klasiskais kukuļa izspiešanas mēģinājums. Vēlā vakarā noparkojam mašīnas pie Šatālova autosalona un dodamies uz viņa dzīvokli vakariņās. Beidzot varam izgulēties gultās (es un Krišs - gultās, Jānis un Kaspars gulēja uz grīdas).

07.08.2014.

Paēdam brokastis pie Šatālova un dodamies apskatīt viņa autosalonu. Iegādājamies 2x ciklonus (uzgalis gaisa ņemšanas trubai) abiem patroliem. Dodamies ceļā salīdzinoši vēlu, pēc pusdienlaika. Šatālovs brīdina, ka pa ceļam būs posms ar ārkārtīgi sliktu segumu ~50km garumā. Pēc dažām stundām nonākam līdz šim ceļa posmam. Kā izrādās, tālāk lielā Sibīrijas maģistrāle turpinās pa zemes ceļu ar asfalta elementiem un bedrēm, kuras vieglajai mašīnai izbraukt, neko nesabojājot, ir diezgan sarežģīti. Nesen ir uzlijis lietus, kas šo braucienu padara vēl interesantāku. Stundas laikā posms veiksmīgi nobraukts, un varam turpināt ceļu. Braucam ļoti ilgi, kopā nobraucam vairāk nekā 1100km. Naktī mēģinām piebraukt pie sālsezera, bet tumsā grūti noorientēties,  braucot pa pļavu, tādēļ nolemjam apstāties pļavas vidū un ceļu turpināt rīt no rīta.

08.08.2014.

Šorīt atļaujamies pagulēt nedaudz ilgāk - ~5-6h, jo gulēt aizgājām pēc 2-3 naktī. Brokastis pļavas vidū. Parādās pirmie odi, kas salīdzinot ar Karēlijas odiem ir vismaz 2-3x lielāki un ļoti sāpīgi kož. Saprotam, ka, jo ilgāk uzturēsimies pļavā bez kustības, jo vairāk odus piesaistīsim. Aši paēdam, sakārtojam mašīnas tālākajam ceļam, atvadāmies no milzīgajiem pļavas odiem un dodamies meklēt ceļu uz ezeru, kas noslēpies kaut kur dažu kilometru attālumā. Pēc nelielas maldīšanās pa pļavām nonākam uz ceļa, kas šķiet iebraukts agrākajā ezera gultnē. Pēc 10 minūtēm nonākam arī pie paša ezera. Līdz ūdenim netiekam, jo krasts mālains un atgādina nestabilu pudiņa virsmu, kas kurā katrā brīdi var ieraut kāju mālainajā virsmā un ārā vairs nelaist. Brīdi uzkavējamies un vērojam interesanta izskata putnus. Uztaisījuši nelielu fotosesiju, dodamies meklēt ceļu uz tuvāko ciematu. Netālu no ciemata atrodas vēl viens šāds ezers, kura krastā pamanām zvejnieku nometni. Piebraucam, lai uzzinātu, kas ķeras šajos ezeros. Kā izrādās, ezeros galvenais loms ir mazas garneles vai vēžveidīgi radījumi, kuri ar pašdarinātu laivu un tīklu tiek sasmelti speciālā silē un pēcāk izbērti kaltēšanai saulē. Kaltēšanas process iespējams tikai noteiktos laikapstākļos, lai tie nepārkalstu vai nesapūtu. Šodien ir labvēlīgi apstākļi, tādēļ novērojam, kā ar šiem radījumiem piebērti vairāki palieli laukumi, kuros var novērot dažādas kaltējuma pakāpes – no svaigiem radījumiem zaļganīgā krāsā līdz kaltētiem radījumiem, sarkanīgi oranžā krāsā. Pēc žāvēšanas tie tiek nodoti, lai pārstrādātu tos akvārija zivju barībai un eksportētu uz Itāliju un citām Eiropas lielvalstīm. Nozvejas kvota gadā ir 3-3,5t, kuras izžāvējot pārtop par ~1t. Kā teica zvejnieki, nopelnīt daudz nesanākot, toties izdzīvot varot. Pēc sarunas ar zvejniekiem dodamies tālāk līdz tuvākajam ciematam Kabakliynskaja, iepērkamies veikalā un dodamies atpakaļ civilizācijā. Pabraucam garām Novosibirskai. Tālāk Kemerovas apgabals. Kuzbasa ogļu ieguves vietas. Naktī šķērsojam pilsētu Kemerova, aiz kuras ir lielākās atklāta un slēgta tipa ogļu ieguves vietas šajā reģionā un arī pasaulē. Pa nakti paliekam ~30km nost no ceļa, skaistā pludmalē, upes Kija krastā.

09.08.2014.

Paguļam 1h ilgāk nekā ir domāts (~5h). Pamostoties saprotam, ka mūs jau meklē pārējie ekspedīcijas dalībnieki, kas veiksmīgi nokļuvuši Krasnojarskā. Mēs esam ~390km attālumā no viņiem. Mierīgi paēdam brokastis, nogaršojam Šatālova iedoto paciņu ar ēdienu (https://suhpaek.ru/) izstrādātas speciālas ēdiena porcijas, kas domātas armijai, kalnos kāpējiem, ekspedīcijām un citām ekstrēmām nodarbēm, kur desu ar maizi līdzi nevar paņemt). Sarunājam, ka, kamēr mēs braucam, Edgars, Artūrs un Guntis sameklēs viesnīcu netālu no Stabu parka Krasnojarskā. Iebraucot Krasnojarskā, 2x nedaudz nomaldāmies no maršruta. Otrajā reizē tiekam pie slēpošanas bāzes, kur vietējās tantiņas sabīstas no mūsu auto un domā, ka iebraukuši NATO tanki! Guntis mums atsūta viesnīcas adresi, kuru nevaram atrast. Vairākas reizes nobraucam garām tai vietai, bet navigācija tā arī neko neuzrāda. Kamēr Edgars ar Žombuku (Artūru) guļ, Guntis iznāk ceļmalā, lai parādītu, kur jāgriežas. Satiekam pārējos ekspedīcijas dalībniekus, noparkojam auto un iedzeram! J Viesnīcā beidzot tiekam pie dušas. Nedaudz atvilkuši elpu un paēduši vakariņas, dodamies uz Stabu parku - unikālu dabas veidojumu vairāku desmitu kvadrātkilometru platībā. Tā teritorijā ir izvietoti vairāk nekā 10 dažāda augstuma un lieluma dabiski veidojušies akmens stabi, kas pārsniedz tuvāko koku augstumu. Parks piesaista gan klintīskāpējus, gan arī parastus tūristus, kas vēlas apbrīnot gan dabiski veidojušos stabu formas, gan arī skatus no to virsotnēm (http://zapovednik-stolby.ru/) Kā vēlāk izrādījās, 1. Stabs atrodas 7,5km attālumā no viesnīcas, un turpceļš ir diezgan palielā kāpienā. Krišs aizsteidzas visiem pa priekšu, lai paspētu nofilmēt kādu kadru, kamēr riet saule. Mēs nokļūstam augšā tikai ar tumsas iestāšanos. Atelpas brīdis. Kristaps, Edgars un Jānis izvēlamies pa tuvākajiem akmeņiem uzrāpties pēc iespējas augstāk. Tas izdodas, un ir brīdis, kad var atpūsties un no augšas novērot tuvāko apkārtni. Viesnīcā esam jau naktī. Nedaudz pasēžam, iedzeram un dodamies pie miera. Diena bija smaga, jo bija sakrājies nogurums pēc 6 dienu brauciena, un papildus, neplānoti noietie 15km darīja savu. Miegs bija tik salds, ka no rīta negribējās celties uz brokastīm.

10.08.2014.

Siltas brokastis viesnīcā! Patīkami piecelties un apzināties, ka šorīt nav jāmeklē pārtikas maisos ēdienu, ko pagatavot brokastīs. Lai arī ir nobrauktas 7 dienas, pēc inerces abi ar Kasparu nobraucam arī šo dienu pie stūres. Rīts apmācies, un nedaudz smidzina lietus. Šķērsojam Krasnojarskas ūdenskrātuves dambi (pareizāk sakot tiltu, kas atrodas blakus dambim, jo dambim tuvoties esot aizliegts). Sākas nedaudz savādāka daba, un pakāpeniski mežu sāk nomainīt klaji lauki un līdzenumi ar nelieliem uzkalniem. Ceļi taisni un gari, bez lielas satiksmes. Uzkalnos jūtams, ka Patrolam grūti tikt augšā un vietām nākas pat braukt ar otro ātrumu un lieliem apgriezieniem. Iebraucam Hakasijas republikā. Laiks uzlabojas, un dienas beigās temperatūra aiz loga uzkāpj līdz +30 grādiem. Pēc kāda laika nonākam ciematā Šira, ģeogrāfiski nozīmīga vieta Krievijā un jāsaka, ka arī pasaules mērogā. Vieta, kur Austrumu puslode tiek sadalīta divās vienādās daļās – 90 grādi 00 minūtes 00 sekundes. Lai gan jāatzīstas, ka vietas ģeogrāfisko nozīmi sapratām tikai pēc vairākām dienām, kad veicām pirmo foto atmiņas pārlikšanu uz līdzpaņemto datoru. Šķirojot bildes datorā, ievērojām interesantu uzrakstu blakus benzīntankam, kurā pildījām degvielu - Середина восточного полушария. Tobrīd šāds uzraksts likās mazsvarīgs, jo pēc neilga laika mums vajadzēja ierasties pirmajā ekspedīcijas apskates objektā - Sunduku klintīs. Un visi ar nepacietību gaidīja, kādas būs šīs mistiskās un noslēpumu apvītas klintis ar reģiona nozīmīgākajiem petroglifiem. Papildus tam komandas biedros izbrīnu radīja arī fakts, ka šī bija pirmā vieta, kur novērojām, ka mājlopi brīvi pārvietojas pa koplietošanas ceļiem. Neliels govju bariņš brīvi pastaigājās pa benzīntanku, un dažas no tām bija ērti iekārtojušās blakus tualetei. Jāatzīmē, ka turpmākajā braucienā Tivas republikā un Altaja republikā šādi skati būs novērojami ļoti bieži. Ārā jau bija +38 grādi, tādēļ ātri uzpildījām degvielu, paslēpāmies mašīnās, kur bija par 1 grādu vēsāks un turpinājām ceļu Sunduku klinšu virzienā. Šobrīd jau atrodamies +5h no Latvijas laika. Aiz Širas seko kalnu grēda Sunduki. Apstājamies pie pirmā sunduka, kur izvietoti suvenīru tirgotāji un sarunājam ekskursiju gida pavadībā. Izstaigājam pirmo sunduku grēdu. Gids sniedz nelielu ieskatu senajā astronomijā un hakasiešu kultūrā. Pēc pastaigas izvēlamies nakšņot 3. Sunduka virsotnē. Pirmā nakts Kasparam un Artūram uz mašīnas jumta. Es izvēlos gulēt mašīnā, jo slinkums kārtoties uz guļu teltī. Kā arī nostrādā faktors, ka ārā ir ļoti spēcīgs vējš, un atmiņas no iepriekšēja brauciena uz Murmansku liek aizdomāties par to, ka vējainā laikā mašīnā gulēt tomēr ir ērtāk. Ar Jāni aizejam uz blakus virsotni. Atpakaļceļā vienīgo riezi visa brauciena laikā sastopamies ar odzi, kas ātri aizlokās prom. Novērojam pasakaini skaistu saulrietu un pilnmēnesi. Pēc vakariņām un sarunām mēness gaismā dodamies pie miera.

11.08.2014.

Rītu sākam ļoti agri - ar saullēktu. Atverot acis, saprotu, ka mūsu fotogrāfi jau ir piecēlušies un kādu laiku sēž un iemūžina saullēktu. Brokastis. Auto fotosesija, kurā tiek attēlota GoExpedition emblēma. Braucot ārā no Sunduku klintīm, piestājam pie 4. Sunduka, lai apskatītu klinšu gleznojumus (Petroglifus). Vēlreiz pabraucam garām ciematam Šira un dodamies meklēt ceļu uz Borodinskas alām. Pēc nelielas maldīšanās mazā lauku ciematiņā, izvēlamies pareizo maršrutu un dodamies kalnu virzienā. Borodinskas ala ir lielākā ala Bogradskas reģionā. Atrodas 70km no Abakanas, kas ir Hakasijas republikas galvaspilsēta. Pie pašas alas var nokļūt tikai ejot kājām. Lai gan ceļam līdzīga taka ved gar alu, riskēt un braukt pa to ar mūsu mašīnām nav vērts, jo lielie akmeņi, koki un stāvās kraujas radītu daudzas bīstamas situācijas, kuras izaicināt brauciena 9. dienā nebūtu pārāk pareizi. Ala tika atklāta 1969.gadā. Jau alas atklāšanas gadā tā piesaistīja milzum daudz zinātniekus. Šajā alā pirmo reizi Sibīrijā tika atklātas alas pērles (Пещерный жемчуг) – kalcīta lodītes, kas rodas kalcija karbonāta kristalizācijas procesā. Alas pirmsākumos tajā atradās sens ledājs, kurš tur atradās līdz pat 70to gadu vidum. Vietējās varas iestādes, redzot lielo tūristu plūsmu, kas brauc apbrīnot alas unikālos stalaktītus un stalagmītus, alas ieeju aizmūrēja ciet, un alā laida tikai gida pavadībā, pārdodot speciālas biļetes. Diemžēl, aizmūrējot alas ieeju, tika izjaukta dabīgā gaisa cirkulācija, līdz ar to miljons gadu senais ledājs izkusa, un alā praktiski beidzās stalaktītu un stalagmītu veidošanās. Papildus tam - ļoti samazinājās sikspārņu populācija. Siena tika nojaukta tikai pēc vairāk kā 30 gadiem, kas izrādījās par vēlu. Tikai nesen alā atjaunojās pareizā gaisa cirkulācija, līdz ar to palēnām sāk atjaunoties labvēlīgais mikroklimats, lai veidotos stalagmīti un stalaktīti, kā arī ledus slānis alas dziļākajās vietās sāk atjaunoties. Alā atrodas Sibīrijas lielākais stalagmīts ~5m augsts un diametrā pie pamatnes ~1,5m. Ala sastāv no lielu grotu sistēmas, kuras savieno galerijas. Viena no lielajām grotām skaitās kā Krievijas mēroga aizsargājamais objekts, jo tajā atrodas dažādu veidu un formu stalaktīti un stalagmīti, kuri šobrīd aktīvi aug. Grotu izmēru ziņā Borodinskas ala ir unikāla Sibīrijā. Alas dziļums ir 86m. Lielākā grota – saukta par Grandiozo – ir 60m x 135m liela, griestu augstums vietām sasniedz 20m. Alā ir daudz mazāki tuneļi un grotu savienojumi, kas pa dažādiem maršrutiem aizved līdz galējai grotai. Eju kopgarums ~1,6km, laukums sastāda 20 500m2. Aptuveni pēc pusceļa, lielākā daļa grupas griežas atpakaļ (Gunča tā arī palika ārpusē). Ceļu turpina Kristaps, Edgars un Jānis. Izdodas aiziet gandrīz līdz pašam alas galam, bet šaurās ejas un nedaudz spiedīgā atmosfēra tomēr rada nelielu diskomfortu, un, apskatot vienu no beidzamajām zālēm, pieņemam lēmumu griezties atpakaļ. (Borodinskas alas karte: http://www.krasspeleo.ru/caves/peshchera-borodinskaya) Iznākot no alas, satiekam vietējo gidu, kurš vada ekskursijas šajās alās, un noskaidrojam, ka bijām aizgājuši gandrīz līdz alas pašām beigām. Mums izstāsta, ka apkaimē ir vēl daudzas alas, no kurām 2 mums izdodas arī atrast. Tiesa gan, tās ir mazākas, un vienā, lai nokļūtu lejā, bija nepieciešams profesionāls ekipējums. Atgriežamies pie auto, paēdam pusdienas un dodamies valdnieku ielejas virzienā uz Saalbikskij kurgan. Ceļš uz turieni vijas pa stepi un neapdzīvotām platībām. Tikai pirms paša kurgāna izbraucam uz asfaltētā ceļa. Ārā +30. Nonākot pie kurgāna, saprotam, ka pirmdienās apmeklētājiem tas ir slēgts. Pierunājam vietējo kovboju (kurgāna apsargs ar milzīgu kovboju cepuri) nelielai ekskursijai. Pēc dažām minūtēm kurgānā uzrodas vietējā šamane un pārņem ekskursijas vadību no kovboja. Viņa sniedza ieskatu kurgāna vēsturē un valdnieku ielejas kultūrvēsturiskajā nozīmē hakasiešiem. Kurgāns ir viena no Hakasijas republikas centrālajām svētvietām, kur, iespējams, pazemē ir apglabāta sena valdniece. Tajā atrodamas dažāda veida anomālas zonas, kur cilvēkiem var palikt slikta pašsajūta vai tieši otrādāk - tā var uzlaboties. Šamane mums izstāsta, ka esam iebraukuši pa nepareizo ceļu pie kurgāna un atpakaļ mums jādodas caur valdnieku ielejas vārtiem, ko veiksmīgi arī izdarām. Jānis izbrauc caur vārtiem ar auto. Nav info, vai šī darbība viņu paglāba no avārijas situācijas, kas pēc daudzām dienām radās uz ceļa vai tieši otrādi - provocēja šo situāciju. Katram gadījumam klausām šamanes norādēm un pieskaramies norādītajam akmenim. Turpinām ceļu uz Abakanu (Hakasijas galvaspilsēta). Paēdam vakariņas pieklājīgā restorānā ar nosaukumu Miraž. Pie restorāna satiekam krievu offroadistus, kas izrāda interesi par mūsu mašīnām. Pārmijam ar viņiem dažus vārdus un dodamies ceļā. Naktī šķērsojam kalnu pāreju un iebraucam Tivas republikā. Auto sāk manāmi smagāk braukt, jo paceļamies ~1,8km virs jūras līmeņa. Vienā no šādām kalnu pārejām apstājamies, lai izlietu līdzpaņemto degvielu, jo no spiediena dažas kannas sāka līt pāri malām. Kaspara automašīnai karst motors stāvajos kāpienos. Plkst. 1:30 apstājamies ceļa malā, lai nedaudz atpūstos un nolemjam braukt vēl dažas stundas. Laiks jūtami paliek vēsāks, un, pretstatā karstajām dienām, šeit ir vēsas naktis. Ceļi paliek sliktāki un sliktāki. Pie Ak-Dovurak pilsētas iebraucam benzīntankā, kur mūs pārsteidz liela jauniešu kompānija, kas uzmācīgi mēģina samaksāt par degvielu mūsu vietā. Izvēršas neliels konflikts. Jaunieši atkāpjas un aizbrauc, lai gan ik pēc ~1min viena viņu mašīna nobrauc gar benzīntanku un pārliecinās, vai mēs vēl tur esam. Braucam tālāk un Jānim izliekas, ka mums seko mašīna. Tā tas velkas kādu stundu, līdz mēs nogriežamies pļavā un atraujamies no sekotāja. Ap 4:30 dodamies pie miera. Šonakt jau visi nakti pavadām teltīs.

12.08.2014.

Rīts pļavas vidū. Apkārt lido dīvainas formas vaboles/siseņi un izdod neparastu skaņu. Guļam kādas 4h, jo saule sāk sildīt jau no 7 no rīta, un telts ļoti ātri uzkarst. Rīts ārkārtīgi karsts, un šāds karstums mūs pavadīja lielāko daļu no brauciena dienām. Uzsākam ceļu uz robežas pusi. Nolemjam riskēt un braukt uz robežpilsētu Handagaiti, lai sapirktu ēdienu un uzpildītu degvielu. Pa ceļam mūs pārķer robežsardze un iepazīstina ar to, ka mēs nedrīkstam braukt uz Mungun-Taiga ledāju un vispār bez speciālas atļaujas nedrīkstam uzturēties šajā zonā. Sagaidām maiņas priekšnieku, kurš pēc ilgākas sarunas piekrīt mūs palaist uz pilsētu un atļauj braukt uz ledāju. Pilsētā izstaigājam visus vietējos veikalus. Jāpiezīmē, ka veikalos preču klāsts atšķiras no tā, ko esam pieraduši redzēt mūsu veikalos. Edgars pat paspēj nobildēties ar dažām vietējām meitenēm, kuras izrādīja lielu interesi par mums – iebraucējiem. Tāpat ar prieku vērojam apkārtējos cilvēkus, kas izskatās pēc mongoliešiem. Jāpiemin, ka šī ir pirmā pilsēta braucienā, kurā var redzēt izteiktus vietējos mongoļu/tuviešu iedzīvotājus ar viņiem raksturīgajām sejas iezīmēm. Uzzinām, ka pēc stundas vērs vaļā vietējo kafejnīcu, līdz ar to uzkavējamies pilsētā nedaudz par ilgu. Mūs uzmeklē robežsardze un paziņo, ka priekšniecība ir pārdomājusi un mums jābrauc atpakaļ. Pēc 30min sarunas izdodas sarunāt, ka varam braukt pa iepriekš nosprausto maršrutu tranzītā, nedrīkstam nogriezties no galvenā ceļa, nedrīkstam apmeklēt ledāju, jo tas atrodas īpaši aizsargājamā teritorijā, un mums ir jāatzīmējas visos robežkontroles punktos, kas ir pa ceļam. Kafejnīcā mūs uzņem ļoti sirsnīgi. Kafejnīcas īpašnieks uzzinot, ka braucam ekspedīcijā, atskaņo pat speciālu dziesmu, veltītu ceļotājiem un paziņo visiem kafejnīcas apmeklētājiem, ka esam ceļotāji un viņš priecājas, ka ēdam pusdienas tieši viņa kafejnīcā. Ēdiens vienkāršs, bet garšīgs. Vietējie pīrāgi ir ar nenosakāma rakstura pildījumu, bet ir ēdami un neradīja nekādas problēmas vēderam. Paēdam, dodamies uzpildīt degvielu uzpildes stacijā „Mirāža” un dodamies braucienā gar robežu uz Mungun-Taiga pusi. Ceļi ved caur akmeņainām stepēm bez lielas veģetācijas pazīmēm. Skati fantastiski. Pa ceļam pielabojam manas mašīnas ritošo daļu un braucam tālāk. Edgars nedaudz pasvilina bremzes. Uzbraucam skaistā kalnu pārejas virsotnē, no kuras paveras skats pāri visai ielejai un tālāk redzama Mongolija. Jānis salabo pārsisto riepu. Pirmo reizi ievērojam budistu svētnīcu. Blakus budistu svētnīcai sakarinātas simtiem dažādu krāsu lentītes. Iepriekš šādi sakarinātas lentītes manījām pie Sunduku klintīm, kur vietējais gids teica, ka lentītes karina par godu vietējiem Elkdieviem. Šeit tradīcija nedaudz atšķīrās, jo lentītes tika karinātas, lai brauciens pāri kalnu pārejai būtu veiksmīgs un bez starpgadījumiem. Visa ceļa garumā gandrīz vai pie katras kalnu pārejas bija vieta, kur uzkarināt lentīti. Pa stepi lielā vairumā pārvietojas susliki un murkšķi. Vienā no ielejām ieraugām dīvainu zvēru, kas, izrādās, ir jaks. Veicam fotosesiju. Satiekam jaku ganāmpulka uzraugu. Šķērsojam vairākas kalnu pārejas, līdz nonākam pie robežkontroles punkta. Piereģistrējamies un sakām, ka paliksim pa nakti tepat pie upes. Fotografējam saulrietu un skaistās krāsas, kuras atspīd uz kalnu nogāzēm un stepes. Satiekam motobraucēju, kurš palūdz rīt pavadīt viņa draugu līdz Kosh Agach. Virziens tas pats kas mums, tāpēc piekrītam. Uzceļam teltis pie upes, paēdam vakariņas un dodamies pie miera.

13.08.2014.

Diena sākas ar nelielu aizgulēšanos. Vai nu kalnu gaiss, kas šeit ir savādāks nekā iepriekš, vai nu nogurums, kas bija sakrājies pa šīm dienām, bet visa komanda noguļ ~1h ilgāk nekā norunāts. Šī aizgulēšanās rada nelielu misēkli turpmākajā rīta gaitā – mums bija norunāts, ka 9os satiekam motopeli (tā mēs iesaucām mūsu moto līdzbraucēju) aiz robežkontroles punkta, bet 9os mēs vēl tikai lienam ārā no teltīm. Motopelei radās satraukums, ka mēs esam jau aizbraukuši un viņi dodas aptaujāt muitniekus, kuri atbild, ka mūs nav redzējuši. Pēc ~1h, kad piebraucam pie kontroles punkta, kur seko vesels lērums ar jautājumiem par to, vai vakar mūs kāds ir uzmeklējis un vai mēs transportējam kādus cilvēkus. Jānis tiek izsaukts uz centrālo muitas daļu un mēs neziņā paliekam gaidīt. Pēc ~30min mūs palaiž tālāk. Kā stāstīja Jānis, tad viņu esot izprašņājuši par mūsu līdzbraucēju (motopeli) un tālāko maršrutu, kā arī brīdinājuši par to, lai nesperam kāju ārpus ceļa, jo vietām robeža pietuvojoties pārāk tuvu ceļam. Kā vēlāk noskaidrojām, “pārāk tuvu” nozīmē to, ka robeža iet tieši tajā vietā, kur ceļa mala. Pēc navigācijas bija pat vietas, kur ceļš ieved Mongolijas teritorijā. Šobrīd atrodamies 1600m augstumā, un pie aktīvākas kustēšanās jūtam, ka elpot paliek nedaudz smagāk. Nezinu, vai tas atbilst patiesībai, bet visi vietējie ar ko runājām, stāstīja par to, ka augstuma ietekmi šajos kalnos var sajust jau pie daudz zemākiem augstumiem nekā citur. Beidzot satiekam mūsu līdzbraucēju un varam doties kalnos. Apkārt nav nekā, kas atgādinātu zaļu krāsu. Tikai ļoti reti kaut kur tālumā, kalnu ēnas pusēs vai ūdens tuvumā parādās nelieli, zaļi pleķīši. Vietējais iedzīvotājs, kurš vakar palūdza, lai pavadām viņa draugu, mototūristu, līdz Kosh Agach, kartē atzīmē maršrutu, pa kuru mums jābrauc uz Buguzun kalnu pāreju. Pēc viņa vārdiem, tas šobrīd ir vienīgais ceļš, kā nokļūt mūsu galamērķi, jo divas citas kalnu pārejas jau ~50 gadus esot pamestas, līdz ar to pastāv risks, ka ceļi vairs nav izbraucami. Apkārt fantastiski skati, un pēc neilga laika tālumā ievērojam sniegotu kalnu virsotni, kas ir Mungun – Taiga ledājs (augstākā Tivas republikas vieta – 3976m). Diemžēl kalnam varam pietuvoties tikai pāris kilometru attālumā, bet nekas - šo vietu atstājam nākoša brauciena vietu sarakstā. Pakāpeniski paceļamies augstāk un augstāk, un jau pēc brīža atrodamies 2600m augstumā. No straujā kāpuma sāk nedaudz reibt galva un paliek smagāk elpot. Kasparam turpinās problēmas ar mašīnas karšanu, līdz ar to apstājamies un gaidām, kamēr viņš uzbrauc kalna virsotnē. Atpūta lieti noder, lai izkāptu ārā un ieelpotu svaigu gaisu. Brīžiem akmeņi visapkārt ir tik daudz, ka sajūta ir, it kā mēs pārvietotos pa kādas svešas planētas ceļiem. Vēlāk, pārrunājot šo ceļa daļu ar pārējiem braucējiem, nonācām pie secinājuma, ka šādus kalnus neviens agrāk nekur nav redzējis. Retinātais gaiss un lielais augstums (vidēji 1800 – 2600) manāmi apgrūtina mašīnu gaitu un degvielas patēriņš arī strauji pieaug. Labi, ka Handagaiti ciemā pielējām pilnas bākas un arī kannas. Vēlāk, lai nemocītu mašīnu motorus, pārejam uz pazeminātajiem ātrumiem, arī braucot pa parastu ceļu. Vietām redzamas vientuļas ganu būdas ar ganāmpulkiem. Turpinot ceļu, šķērsojam kalnu pāreju Mogen-Buren. Pēc kādas stundas brauciena nonākam Kyzyl-Khaya ciemā, kas ir pēdējā apdzīvotā vieta Tivas republikā, tālāk ir tikai kalni un aiz kalniem sākas Altaja republika. Ciems atrodas 2000m augstumā. Aiz šī ciema ceļu vairs nav un ceļš, jeb - pareizāk sakot - takas jāmeklē pašiem. Pie iebrauktuves ciematā novietota budistu svētnīca ar četrām vietējo zvēru figūrām. Izbraucam cauri ciematam un sarunājam ar vietējiem, ka kādu brītiņu pabrauksim aiz viņu auto, lai zinātu pareizo virzienu. Šādi nobraucam kādus 15km, līdz saprotam, ka Kaspara Patrolam ir izsistas priekšējo amortizatoru bukses. Taisām piespiedu pusdienpauzi. Kamēr daļa komandas skrūvē auto, pārējie vāra ūdeni. Šodienas ēdienkartē Doširaks (Доширак), tie paši rolltoni, tikai cits nosaukums. Vieta skaista ar skatu uz pļavām un sniegotiem kalniem. Tā kā te garām tek upe, apkārt sāk parādīties veģetācija, un ir pat nelieli krūmi. Paēdam pusdienas, nedaudz atpūšamies saulītē un dodamies tālāk. Vairākas reizes šķērsojam upi pa tiltiņiem, kas būvēti, iespējams, vienlaicīgi ar kalnu pārejas izbūvi un šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Maršrutu turpinām pa stepi bez iebrauktām pēdām, līdz ar to mēģinām noorientēties navigācijā un uzturēt pareizo virzienu. Pēc laika nonākam pie lielāka ezera, un šķērsojam nelielu upi. Komandas biedri izsaka vēlmi iet peldēties. Lai arī ūdens ir ledaini auksts, 4 no mums ielien ūdenī un nomazgājas. Pēcāk Žombuks atzīstas, ka tas bija diezgan muļķīgi, jo pēc peldes esot apsaldējis ausi. Maršruta laikā novērojam interesantu skatu – apkārt jaku ganu mājām ir milzīgs daudzums ar jaku izkārnījumiem. Kā izrādās, kaltētā veidā tas tiek izmantots kā kurināmais, ar ko ziemā sildīties. Apkārt sāk parādīties daudz apbedījuma vietas – kurgāni. Pēc brīža uzduramies milzīgam jaku ganāmpulkam. Kā stāstīja mūsu moto līdzbraucējs, tad pārsvarā no jakiem iegūst gaļu, pienu un vilnu. Vietējie gan izmanto citu šīs sugas apzīmējumu – Sarlik (Сарлык). Papildus tam viņš mūs apgaismo, kādēļ vēlējies braukt ar mums kopā. Izrādās, šī vieta un arī visa Tivas republika skaitās kriminogēnākā vieta Kreivijā. Tivas republikas iedzīvotāju trīs pamatnodarbošanās, pēc viņa vārdiem, ir lopu zagšana no Mongolijas un citām tuvākajām republikām, narkotisko vielu audzēšana un izplatīšana, un tūristu nolaupīšana vai apzagšana. Maršruts, pa kuru braucām, esot zināms tieši ar tūristu apzagšanu, un mums esot ļoti paveicies, ka esam izbraukuši šo maršrutu un uz mums neviens neesot šāvis ar karabīni. Dzirdot šo stāstu, saprotam, ka labi vien bija, ka šāda informācija mums nebija pieejama pirms brauciena, jo, to zinot, diez vai būtu šeit braukuši un diez vai ieraudzītu visus tos skaistos skatus, ko redzējām. Turpinām maršrutu līdz Buguzun kalnu pārejai, pēc kuras jau sākas maršruta vieglākā daļa – ceļš pa stepi līdz Kosh Agach. Pēc nepilnas stundas sasniedzam arī pašu kalnu pāreju, kuras virsotnē ir 2 zīmes – viena ar UNESCO pasaules mantojuma uzrakstu un iezīmētu teritoriju, kas ir aizsargājama un otra, ka atrodamies pierobežas zonā un ka šeit uzturēties drīkst tikai ar speciālām atļaujām. Zīmīgi ir tas, ka abas zīmes ir sacaurumotas ar ložu un skrošu caurumiem. Kalnu pārejas augstums 2600m. Turpmākais ceļš ved lejā no kalna un iet gar upes krastu. Vienā no šādiem nobraucieniem atgadās nepatīkams incidents – braucot lejā pa ļoti stāvu un izskalotu nobraucienu, koncentrējamies uz to, lai neieveltos lietus izskalotajās 2m dziļās gropēs un pavisam piemirstam, ka mums aizmugurē brauc motobraucējs. Pēc nobrauktiem 5km saprotam, ka aizmugurē viņa nav un pagaidījuši ~10min saprotam, ka noticis kas nelāgs. Jānis ar Kasparu aizbrauc viņu meklēt, pēc brītiņa visi kopā atgriežas. Izrādās motobraucējs nebija novaldījis savu motociklu un ievēlies lietus izskalotajā gropē un tā arī noripojis pa kalnu lejā, viegli traumējot motociklu un nedaudz apskādējot drēbes. Pēc brītiņa atelpas esam gatavi doties ceļā. Strauji tuvojas vakars, un kā jau no rīta prognozēja robežsargi, tad kalnu pārejas šķērsošana mums aizņemšot visu dienu. Tā arī bija. Saulrietā šķērsojam milzīgu stepi, kurā iebraukātas vismaz 20 dažādas automašīnu sliedes. Katrs izvēlamies savu (jo tāpat stepes beigās visi ceļi saved kopā) un braucam Kosh-Agach pilsētas virzienā. Pēc 2 dienu braukšanas pa smilšainajām vietām salonā smilšu daudzums neatpaliek no tā, kas ir stepē. Arī ar visu to, ka neslēdzām iekšā ventilatoru un +30 grādu karstumā turējām logus ciet, lai smiltis nenāk salonā, tāpat tās atrada mazākās spraudziņas, un salons atgādināja smilšukasti. Lieki piebilst, ka mēs paši un drēbes neatpalikām. Tumsā iebraucam pilsētā un atvadāmies no mūsu līdzbraucēja (kā vēlāk izrādās - ne uz ilgu laiku). Pilsēta atrodas 1750m augstumā, stepes vidū. Braucam uz tuvāko veikalu, lai sapirktu pārtikas krājumus. Pēc tam meklējam, kur varētu palikt pa nakti. Atrodam vienīgo pieklājīga izskata viesu namu ar dušu un norezervējam numuriņus. Braucam ēst vakariņas uz viesnīcas saimnieces ieteikto kafejnīcu. Kafejnīcā mūs uzņem laipna bārmene, un pēc ilgas dienas, beidzot tiekam pie siltām un garšīgām vakariņām. Vakariņās mums ir šurpa un nedaudz spalvaina jēra gaļa ar kartupeļiem. Braucējos ir manāms nogurums, līdz ar to pēc dušas nedaudz pasēžam, pārspriežam dienas notikumus un ātri dodamies gulēt, jo rīt arī paredzēta gara diena ar dienas mērķi - tikt līdz Aktru ledāja glābēju bāzei. No lielā noguruma naktī miegs slikts, tomēr izgulēties izdodas, un rīts sākas ar jauniem spēkiem.

14.08.2014.

Rīts saulains, un noskaņojums arī visiem labs. Ātri sakravājam mantas, drošības pēc vēlreiz nomazgājamies dušā, jo nevar zināt, pēc cik dienām atkal ieraudzīsim dušu ar siltu ūdeni, un dodamies uz saviem auto. Izrādās, mūsu ceļi ar Motopeli krustojas vēlreiz, viņš nakšņoja tajā pašā viesu namā, kur mēs, līdz ar to no rīta pārsteigti satiekam viens otru un pārrunājam katra tālākos plānus un maršrutus. Viņš jau bija paspējis sarunāt vietējo gidi, kas bija izstāstījusi informāciju par tuvākajiem apskates objektiem un maršrutiem līdz tiem. Arī mēs pieslēdzāmies šai sarunai, lai uzzinātu papildus informāciju par Aktru ledāju, uz kuru ir plāns šodien tikt, kā arī tuvējo ciemu – Beltiru, kurš slavens ar 2003.gada zemestrīces izraisītajiem postījumiem. Beltīra (Бельтир), ciemats Kosh-Agach rajonā, kurš praktiski tika iznīcināts 2003.gada 27.septembra zemestrīcē. Šobrīd ciemats daļēji atjaunots, bet tā kā iedzīvotāji vairs nevēlējās dzīvot šajā vietā, tika izveidots jauns ciemats, uz kuru pārcēlās lielākā daļa iedzīvotāju. Pašreiz ciematā dzīvo tikai ~100 gados pavecāki cilvēki, kas nevēlējās pamest savas mājas. Ciemats slavens ar to, ka pēc zemestrīces izveidojās milzīgi zemes iegruvumi, kuros iekrita lieli apgabali meža. Tas radīja sirreālu skatu un ilūziju, ka mežs aug gan vertikāli, gan arī ieslīpi un horizontāli. Tautā šīs mežs tika iesaukts par piedzērušos mežu (пьяный лес). Vietējā gide, izdzirdot mūsu vēlmi doties uz šo zemestrīces skarto pilsētu, pavērsās pret mums un pavaicāja – kādēļ mēs to gribam? Uz ko atbildējām, ka mums ir vēlme apskatīt zemes iegruvumus un sagāzušos mežu. Gide pasmaidīja un sāka stāstīt par to, ka vieta ir ar ārkārtīgi spēcīgu negatīvo enerģiju, kas, pirmkārt, radusies no pašas zemestrīces, un, otrkārt, dēļ tā, ka daudzi pameta savas mājas un pārvācās dzīvot uz jaunizveidoto pilsētu, kas pilsētā radīja pamestības un nolemtības atmosfēru. Viņa silti ieteica turp nedoties, lai mēs tādējādi nepaņemtu līdz daļu no negatīvās enerģijas, kas mums atlikušajā braucienā varētu kaitēt. Ieklausījāmies viņas vārdos un atmetām domu turp doties, ja reiz vietējie saka, ka nevajag, tad tā arī jādara. Pabeidzot sarunu, devāmies uz servisu sametināt manam Patrolam izpūtēju - no braukšanas pa stepes ceļiem un neceļiem tas bija pavisam atdalījies. Kamēr es, Jānis un Kaspars bijām servisā, tikmēr pārējie ekspedīcijas dalībnieki devās garā pastaigā pa pilsētu. Pēc dažām stundām visi remonta darbi bija pabeigti, visām mašīnām tiltos eļļas sapildītas, un kopīgi devāmies uz kafejnīcu paēst pusdienas, lai pēc tam dotos kalnu virzienā. Braucot ārā no pilsētas, iebraucām benzīntankā un uz vienas no uzpildes stacijām uzlīmējām mūsu ekspedīcijas logo. Izskatās, ka tā ir tradīcija, jo konkrētā uzpildes stacija bija aplīmēta ar daudzu ekspedīciju emblēmām. Ceļš līdz ledājam pirmos 50km veda pa slaveno Čujas traktu (Чуйский тракт). *Sīkāks apraksts par šo ceļu sekos nākošajās dienās, kad brauksim atpakaļ no ledāja un brauksim pa šī ceļa skaistākajām vietām. Skati, braucot pa šo ceļu, paveras iespaidīgi - tālumā milzīgas kalnu grēdas ar sniegotām galotnēm, vietām gar ceļa malām augstas un stāvas klintis, vietām ceļš ved uz neliela kalna virsotni, no kuras paveras skats pār visu Kurajas ieleju un tālumā redzami vairāki kalnu masīvi. Katrā ziņā sajūtas fantastiskas! Pat nomākušās debesis nespēj sabojāt noskaņojumu un prieku par vietām, kuras varam apskatīt. Nonākam līdz stepei, caur kuru mums jābrauc, lai tiktu līdz vienīgajam ceļam, kas ved augšā līdz ledāja bāzes nometnei. Stepe kā jau stepe, 10tiem iebrauktu sliežu un nevienas norādes, kur jābrauc. Pēc kompasa izvēlamies vienu no visām iespējamajām mašīnu sliedēm un braucam kalnu virzienā. Pēc dažiem kilometriem secinām, kas šīs ceļš nav pareizais, jo strauji nogriežas pa kreisi un sāk mūs vest pavisam pretējā virzienā. Braucam atpakaļ un mēģinām citu ceļu. Pēc 3. mēģinājuma saprotam, ka esam uz pareizā ceļu un tuvojamies kalniem. Tieši pirms paša kalnu grēdas sākuma ir neliela meža daļa, pirms kuras ieraugam tieši to pašu koku, kas attēlots uz mūsu ekspedīcijas logo. Nolemjam iemūžināt šo mirkli gan foto, gan video materiālā. Vairākas reizes eksperimentējot, bilde izdodas tieši tāda pati, kā uz mūsu logo. Pabeidzām foto sesiju un dodamies pretī sarežģītajam ceļa posmam, kas ved līdz glābēju bāzei. Tuvojoties upei, kura jāšķērso lai sāktu grūto ceļu, secinām, ka tilts pāri upei ir iznīcināts speciāli, lai nodrošinātu vietējiem iedzīvotājiem papildus peļņu. Par diezgan lielu samaksu vietējie ar GAZ, URAL un UAZ automašīnām piedāvā aizvest jebkuru gribētāju līdz ledājam. Spriežot pēc vieglajām automašīnām, kuras novietotas pirms upes speciālā autostāvvietā, šādu gribētāju nav maz. Vienīgais ceļš, kā turpināt maršrutu, ir mēģināt šķērsot upi seklākajā vietā. Mums palaimējas, jo pretī brauc viens no šiem „taksometriem”, kurš, pašam negribot, parāda pareizo ceļu caur straujo Aktru upi. Sākam šķērsot upi, un , kā izrādās, tas nav nemaz tik sarežģīti, un, lai arī ūdens ir daudz un upe ir strauja, bez liekiem starpgadījumiem esam to šķērsojuši un varam uzsākt 7km garo ceļa posmu līdz Aktru bāzei. Pēc vietējo nostāstiem labos laikapstākļos šos 7km var nobraukt 3 stundās, ja ir lietains laiks, tad tas var aizņemt arī visu dienu, jo ceļš ir ārkārtīgi akmeņains, stāvs un mālains, kas lietus laikā pārvēršas par slidotavu. Mums ir paveicies, jo lietus šajā reģionā nav bijis divas nedēļas, līdz ar ko ir cerības, ka līdz saulrietam tiksim līdz augšai. Pa ceļam pretī brauc vairāki „taksometri”, kas naidīgi skatās uz mums, jo kā nekā, mēs esam viņu tiešais mīnuss, jo neizmantojam viņu transportu, bet paši mēģinām uzbraukt līdz augšai. Ceļš diezgan sarežģīts, iebrauktas GAZ automašīnu sliedes mijas ar mālainām bedrēm un lieliem akmeņiem. Brīžiem ir tādas vietas, kur īsti pat nav ideju, kā apbraukt lielos akmeņus, un vienīgais risinājums ir atrast tādu trajektoriju, lai akmens trieciens pret auto būtu ar vismazākajiem bojājumiem. Vienā no šādām vietām Kaspars neveiksmīgi atsit savam auto slieksni. Neskatoties uz sarežģīto ceļa posmu, visiem komandas biedriem ir labs noskaņojums un visi deg nepacietībā ieraudzīt ledāju. Tuvojoties bāzes nometnei, arī laikapstākļi uzlabojas un vietām caur mākoņiem pavīd kāds saules stars. Un tad pēkšņi, izbraucot vienu no līkumiem, priekšā paveras pirmā lielā kalnu grēda ar ledāju augšā – Karatash kalnu virsotne. Pa ceļam vēl piestājām pie lielas ciedru priedes, no kuras Jānis gribēja paņemt čiekuru, ko aizvest mājās. Lai tiktu pie čiekuriem, nācās uzrāpties ~5m augstumā, kas arī veiksmīgi tika izdarīts. Tālāk ceļš veda pa Aktru upes gultni. Pēc dažiem kilometriem, kurus esam nobraukuši pa ūdeni, esam bāzes vietā, kur mums par pārsteigumu ir liela dzīvība un daudz dažādas ēkas. Sākumā piestājam pie galvenās ēkas, kur mums pastāsta, ka varam nakšņot teltīs, jo visi namiņi ir aizņemti (izrādās, šeit pat ir namiņi, kur var nakšņot), bet arī telšu vietu šobrīd esot maz, jo laiks ir labs un sabraukuši daudz tūristi. Papildus visam, ir atbraukusi viena armijas vienība, kas veic mācības kalnos. Tā nu mēs dodamies meklēt vietu, kur var noparkot 3 auto un uzcelt vismaz 5 teltis. Izrādās, ka vietu tiešām ir maz, un šāda izmēra telšu vietiņa ir tikai viena, toties izskatās ļoti laba – tā atrodas upes malā un tai pa vidu ir iekārtota ugunskura vieta. Tā teikt - visas ērtības blakus! Izrādās, pārsimts metrus tālāk ir privātā tūrbāze, kurā par lielu samaksu var noīrēt istabiņu atsevišķā namiņā vai pat veselu namiņu ar visām ērtībām. Saprotam, ka gaidītā vientulība pie ledāja šoreiz izpaliks, jo cilvēku ir vairāk nekā tuvējos ciemos, bet toties ir cerība, ka rīt kāpjot uz ledāju cilvēku būs mazāk, un tad varēsim izbaudīt pirmatnējo dabu, neviena netraucēti. Nobāzējamies un sākam būvēt teltis. Pretēji Edgara bažām, akmeņi netraucē, lai telšu mietiņus iedurtu zemē, līdz ar ko teltis vējainā laikā nekur neaizpūtīs. Visi ar lielu entuziasmu metamies ugunskura kurināšanā un ēst gatavošanā. Nakšņosim 2107m augstumā virs jūras līmeņa. Šurpceļš bija garš un nogurdinošs, lai arī sarežģīto ceļa posmu (7km) nobraucām tikai 3 stundās, tāpat tas prasīja lielu koncentrēšanos un uzmanību, tāpēc apetīte šovakar bija īpaši laba. Vakariņās vārīti kartupeļi ar liellopu gaļas konserviem. Pasēžam vēl nedaudz pie ugunskura, pārrunājam dienas piedzīvojumus un pārdzīvojumus un dodamies pie miera. Konstatējam, ka kopš ekspedīcijas sākuma esam nobraukuši nedaudz vairāk kā 7000km. Rītdienas plānā – uzkāpt līdz ledājam. Miegs naktī salds, jo iekšā ir patīkama sajūta, ka ir nobraukts liels gabals, līdz beidzot mēs esam tikuši līdz vienam no galvenajiem ekspedīcijas mērķiem – Lielajam Aktru ledājam. Sajūtu vēl vairāk uzlabo fakts, ka rīt ir brīvdiena, un mums nevajadzēs nekur braukt, bet visu dienu pavadīsim kalnos. Tā ir fantastiska sajūta ekspedīcijas laikā, kad zini, ka nekur nav jāskrien un rīt gulēt varēsi aiziet tajā pašā vietā, kur vakar.

15.08.2014.

Rīts saulains, bet naktī varēja just nelielu dzestrumu, kas nāca no tuvējā ledāja un blakus esošās Aktru upes. Aktru kalns ir viena no galvenajām virsotnēm Ziemeļu-Čujas kalnu masīvā. Augstākā vieta 4044,4m. Vārds “Aktru” tulkojumā no altajiešu valodas nozīme baltā māja. Kalnu masīvā ir 2 brīvi piekļūstami ledāji – lielais Aktru ledājs un mazais Aktru ledājs. Lai tiem piekļūtu vasarā, nav nepieciešamas speciālas alpīnisma iemaņas. Netālu no ledājiem atrodas alpīnistu bāzes nometne un apmācības centrs. Vakar vietējais nometnes vadītājs stāstīja, ka līdz ledāja sākumam jāiet vairāki kilometri un jāpaceļas par 750 metriem augstāk nekā bāzes nometne. Galvā piemetam, ka tas varētu būt 3 stundu kāpiens vienā virzienā. Uzzinām arī, ka kādu kilometru augstāk no ledāja mēles atrodas zilais ezers, ko arī izvēlamies kā sava maršruta mērķi. Paēdam nelielas brokastis, sapakojam mugursomas (ņemot vērā, ka maršruts būs pietiekoši sarežģīts un nogurdinošs, paņemam līdz ūdens un ēdiena rezerves, lai spēks pietiktu arī atpakaļceļam) un dodamies ceļā. Netālu no mūsu bāzes vietas atrodas piemineklis, kas veltīts 2002.gada helikoptera katastrofā cietušajiem snovbordistiem. Sākumā šaurā taciņa ved caur mežu, kas mums ļauj nedaudz atvilkt elpu, jo diena jau sāk iesilt, un saules stari sāk sildīt arvien vairāk un vairāk. Apkārtējais lapegļu mežs saules staros sāk uzsilt un izdalīt patīkamu skuju aromātu. No šī punkta bāzes nometni vairs neredz, bet redz tikai lielos kalnus un sniegotās kalnu virsotnes, kas ieskauj ieleju. Tepat, aiz nelielas kalnu grēdas ieraugam mazā Aktru ledāja „mēli”, kas gandrīz sākas ielejas apakšā, un tā vien gribas mainīt maršrutu un doties uz šo ledāju, bet tomēr atsākamies no šīs idejas, jo zinām, ka pēc dažiem kilometriem mēs tiksim pie lielā Aktru ledāja, kas pēc nostāstiem ir daudz iespaidīgāks. Turpinām kāpt, un divu stundu laikā esam nogājuši aptuveni 3 kilometrus un jau jūtam, ka kāpt paliek arvien grūtāk un grūtāk. Mums, kā jau nepieredzējušiem un mazaktīviem cilvēkiem, vairāku kilometru kāpiens 2400m augstumā ir vesels piedzīvojums. Nonākam līdz vietai, kur taka serpentīnveidā ved augšā pa diezgan stāvu un slidenu klints nogāzi. Saprotam, ka šī ir grūtākā maršruta vieta un vienlaicīgi arī bīstamākā, jo jebkura neveikla vai nepareiza kustība var novest pie tā, ka var paslīdēt kāja un tādā gadījumā šļūciens no kalna var beigties ar neprognozējamām sekām. Toties, pārvarot šo šķērsli, tiekam pie saldā ēdiena – ledāja, kurš sākas pēc šīs kalnu nogāzes. Diemžēl Guntis pieņem lēmumu nemēģināt tikt augšā pa stāvo nogāzi. Gan nogurums, gan nedaudz retinātais gaiss, gan arī saules stari dara savu, un Guntis pieņem pareizo lēmumu neriskēt, bet labāk sveikam un veselam atgriezties bāzes nometnē. Pa ceļam gan viņš pavadīja vairākas stundas, iemūžinot skaistos skatus fotogrāfijās. Mēs toties, lēnām un nesteidzoties, soli pa solim virzāmies augšā pa stāvo un slideno taku. Pēc 30 minūtēm esam tikuši līdz ledājam. Tiesa gan, sākumā ir neliels pārsteigums, jo, izrādās, ledājs nav balts, sniegots un ar ledus alām kā rāda televīzijā, bet parasta, pelēcīgi melna virsma, kas noklājusi visu kalnu un ieleju. Vēl jo vairāk, izrādās, ka, rūpīgi ieskatoties, pēdējos pārsimts metrus esam jau gājuši pa ledāja virsmu, tikai nebijām to pamanījuši, jo ledus ir nosegts ar klinšu atlūzām, maziem akmentiņiem, kā arī mālainām smiltīm. Tā kā šī ir pati zemākā vieta ledājam, tad šeit sakrājas visas atlūzas no klintī, kā arī veidojas akmeņu un atlūzu sanesumi, tādēļ arī ledājs ir melns un neizteiksmīgs. Paskatoties augstāk, redzams, ka tur ledājs paveras visā savā spožumā. Daļu maršruta veicam pa ledāju, lai gan nometnē mums ieteica - uz paša ledāja nekāpt un nemēģināt viņu šķērsot bez speciāla ekipējuma (šobrīd ir vasara un neparasti karsts laiks priekš šī reģiona, tāpēc ledājs stipri kūst un tajā veidojas dažādas plaisas un bedres, kuras nepieredzējis cilvēks var nepamanīt), saprotam, ka pašā ledāja malā mums nekas bīstams nedraud, tādēļ droši turpinām ceļu. Pēc ~40 minūtēm visi esam tikuši līdz Zilajam ezeram. Kāpiens augšā bija tā vērts! No šī punkta var redzēt visu ledāja krāšņumu un majestātiskumu, tas kā liela, bieza, balta sega ir apklājis visu ieleju un apkārtējos kalnus. Grūti novērtēt, bet šķiet, ka ledāja biezums atsegtajās vietās sasniedz vairākus desmitus metru un tas ir tikai virsējais slānis, kas nepārtraukti mainās. Arī zilais ezers izskatās iespaidīgi! Ūdens tajā ir pilnīgi necaurspīdīgs, tirkīzzilā krāsā. Pats ezers nav liels, toties diezgan dziļš un auksts, vasarā tā temperatūra nepārsniedz +3 grādus. Blakus ezeram atrodas maza mājiņa, ko ledāju pētnieki un ģeologi izmanto ziemā kā naktsmājas un patvērumu vētru laikā. Izrādās, mājiņa nav slēgta, tajā atrodas visas mantas no iepriekšējā gada ģeologu ekspedīcijas, kā arī sagatavoti izdzīvošanai nepieciešami krājumi. Patīkami ir tas, ka šeit nevienam neienāk prātā domas kaut ko nozagt, paņemt vai apzīmēt, šeit visi saprot un novērtē dabas spēku un ar cieņu izturas pret tiem cilvēkiem, kas riskē ar savām dzīvībām, lai mums sniegtu vairāk informācijas par kalnu uzbūvi, struktūru un to izcelsmi. Esam nogājuši ~7km 4 stundās ar augstuma starpību ~714m. Atrodamies 2891m augstumā. Beidzot ir pienācis laiks atpūsties un atgulties uz tuvējā saules staru apspīdētā akmens. Šī vieta nav domāta, lai kaut kur skrietu, šeit valda miers, un tādēļ veltām brīdi pārdomām un vienkārši atpūtai. Apēdam līdzpaņemto desu un maizi, kā arī Snickers batoniņu. Vēl mirkli papriecājamies par apkārtējo ainavu, un pēc stundas, ko pavadījām šeit augšā, dodamies uz bāzes nometni. Atpakaļceļš jau ir daudz vieglāks. Pa ceļam daudzās vietās piestājam, lai nofotografētos. Tāpat kā turpceļā, daļu no maršruta izvēlamies iet pa ledāju, šoreiz jau gar viena spēcīga upes atzara malu. Edgaram ar Artūru gandrīz rodas misēklis un, slīdot kājai, abi gandrīz ieveļas straujajā upes atzarā. Labi, ka viss beidzas veiksmīgi. Atpakaļceļu katrs veicām atsevišķi, jo atšķīrās gan temps, gan arī noguruma pakāpe. Pēdējais mūsu telšu pilsētiņā ieradās Jānis, ar vairāk nekā stundas novēlošanos. Jāsaka, ka bijām jau nedaudz satraukušies, kādēļ viņš tik ilgi nenāk, bet izrādījās, ka Jānis pa ceļam bija vairākas reizes apstājies, lai nofotografētu skaistos dabas skatus. Tikai apsēžoties krēslā pie ugunskura, sajūtam nogurumu. Vakariņās šodien kartupeļi ar burkāniem un laša konserviem. Apetīte ir milzīga, jo, lai arī apēdām visu kalnā līdzpaņemto desu un Snickera krājumus, daudz spēki un enerģija bija vajadzīga, lai kopā noietu ~14km pa kalnaino apvidu. Kādu brīdi vēl pasēžam pie ugunskura un tad dodamies pie miera. Rīt no rīta jau atvadīsimies no šīm vietām, lai dotos atpakaļ uz Čujas traktu un tālāk uz Čulišman upes ieleju un Teļeckoje ezeru.

16.08.2014.

Pieceļamies salīdzinoši agri, galva jau pārslēgusies no atpūtas režīma uz braukšanas režīmu, paēdam brokastis un izpildām katras ekspedīcijas rituālu – pie speciāli paredzēta koka piestiprinām mūsu ekspedīcijas plāksnīti. Šoreiz šāds koks atrodas pie bāzes stacijas ieejas un tajā jau atrodas daudzu citu ekspedīciju koka plāksnītes. Atpakaļceļš jau daudz vienkāršāks un zināmāks, tādēļ līdz vietai, kur jāšķērso Aktru upe, tiekam nieka 1,5 stundās. Arī upi šķērsojam daudz vieglāk, nekā dažas dienas atpakaļ, jo no rīta upē ir zemāks ūdens līmenis, līdz ar to vieglāk saskatīt akmeņus un izskalotās bedres. Jau mājās esot, bijām izplānojuši, ka atpakaļ ceļu no Aktru ledāja varētu veikt pa stepi, šķērsojot vairākas upes un kalnu pārejas, lai nonāktu jau Čujas trakta vidienē un tālāk dotos Teleckoje ezera virzienā. Uzsākam braukt pa nosprausto maršrutu, bet jau pēc dažiem nobrauktiem kilometriem pa stepi, nonākam līdz upei, kur vajadzēja būt tiltam... Tilta nav, un tuvumā nekas neliecina, ka tāds tur būtu bijis. Pēkšņi uzrodas vietējie iedzīvotāji ar mopēdu un mēģina uzzināt, kurp dodamies. Abi braucēji ir alkohola reibumā un nedaudz agresīvi noskaņoti, toties mums izdodas uzzināt, ka iepriekšējā gada (2013.) plūdos visi tuvākās apkārtnes tilti ir aizskaloti, un mums nav iespējams maršrutu turpināt šajā virzienā. Pieņemam ātru lēmumu braukt prom no šīs vietas, lai abi vietējie iedzīvotāji nemēģinātu sākt kašķēties ar mums. Nonākam atpakaļ uz Čujas trakta un tomēr nolemjam pārliecināties, vai tiešām visi tilti ir aizskaloti. Izvēlamies aizbraukt uz to vietu, kur mums vajadzēja izbraukt no stepes. Izbraucam caur ciematu Chibit un dodamies kalnu pārejas virzienā. Pēc dažiem kilometriem pār Čujas upi ieraugām gājēju tiltu, kas ved uz Oroy svēto avotu. Nolemjam doties nelielā pastaigā, bet diemžēl visas iespējamās piekļuves avotam ir slēgtas ar dzelzs vārtiem. Neko darīt, pavērojam straujo un krāčaino upi un dodamies tālāk. Pēc aptuveni stundu garas braukšanas pa skaistu Čujas upes ielejas ceļu, nonākam pie „tilta”, kur mums vajadzēja izbraukt. Vietējiem tomēr bija taisnība - no tilta pāri ir palikušas tikai troses un daži salauzt dēļu gabali. Kā pēcāk noskaidrojām, plūdi ir iznīcinājuši gandrīz 70% Altaja republikas tiltus, un šobrīd norit aktīvi to atjaunošanas darbi. Paēdam pusdienas un dodamies uz Teleckoje ezera pusi. Pa ceļam mums bija paredzēta pieturvieta pie sudraba raktuvēm, bet tā kā ārā laikapstākļi krasi mainījās un līst spēcīgs lietus, neriskējam braukt 3000m augstajā kalnā, atliekot šo ideju atpakaļceļam. Maršruts mūs ved cauri Sarkanajiem vārtiem – divām sarkanām ~50m augstām klintīm, kas veido vārtus. Uzsākam ceļu pa Ulaganas traktu, kas pilnībā šķērso tāda paša nosaukuma plato. Ceļš ļoti skaists, uzvijoties līdz kalnu virsotnēm, paveras iespēja apskatīt visu ieleju, un tālumā redzamas abas Aktru virsotnes, kā arī pārējie tuvējie kalni. Aptuveni Ulaganas trakta vidū atrodas svētvieta un dabas rezervāts – Ak Choluspa (Ак Чолушпа), kur katrs vietējais braucējs apstājas, lai iekarinātu baltu lentīti kokos, tādējādi aizlūdzot par veiksmīgu pārejas šķērsošanu. Šī ir īpaši aizsargājama seno iedzīvotāju zona. Brīdi uzkavējamies un, tā kā sāk jau satumst, dodamies Katu Yarik pārejas virzienā. Pēc dažām stundām, diemžēl līdz ar tumsas iestāšanos, nonākam pie slavenās kalnu pārejas Katu Yarik (Кату-Ярык) – tas ir vienīgais ceļš, kā nokļūt Chulishman upes ielejā. Ceļš īpašs ar to, ka izveidots klints nogāzē, kuras stāvums ir ~70%. Līdz 1989.gadam šajā vietā atradās stāva zirgu ceļa taka, un tas bija vienīgais ceļš līdz ielejai. Vēlāk šeit izveidoja autoceļu, kas atļāva vieglajam transportam nonākt šajā ielejā. Kalna augstums ir 900m, un serpentīnveidīgā ceļa garums ~4km. Tā kā pāreju sasniedzam jau tumsā, tad tikai daļēji novērtējam šo sarežģīto un skaisto ceļa posmu. Saslēdzam pazeminātos ātrumus un lēnā garā, nesvilinot bremzes, nonākam līdz kalna pakājei. Tuvumā atrodas neliels kempings, un, tā kā nevienam vairs nav noskaņojuma meklēt kādu citu naktsmītni, ar savām teltīm paliekam tepat, kempinga pļaviņā. Tieši gar kempingu tek Chulishman upe, un pretējā krastā ir skaists, bet skaļš ūdenskritums. Nedaudz pasēžam upes krastā pie ugunskura, pārrunājam dienas notikumus, uzdziedam kādu dziesmu un dodamies pie miera. Diena atkal piesātināta ar fantastiskiem skatiem un iespaidiem, tādēļ miegs labs.

17.08.2014.

Rīts dzestrs, jūtams, kā no blakus esošās upes un ūdenskrituma plūst aukstais kalnu gaiss. Pieceļamies agri, jo rīta plānā ir nokļūt līdz 5km attālajam Kurkures ūdenskritumam. Lai tur nokļūtu, sākumā ar laivu ir jātiek pāri Čulishman upei. Šādu pakalpojumu par nelielu naudu piedāvā vietējie kempinga saimnieki. Piecvietīga laiva, kas iesieta striķī, lai to spēcīgā straume neaiznestu prom, pārved mūs upes pretējā krastā, no kura varam uzsākt aptuveni stundu ilgo gājienu līdz ūdenskritumam. Taka ved pa kalna nogāzi un akmeņainu līdzenumu, līdz beidzot aiz viena no kalnu izvirzījumiem redzam mūsu mērķi – Kurkures ūdenskritumu. Tas ir aptuveni 30m augsts un ūdeņiem bagāts. Atvelkam elpu, izbaudām vēso un mitro gaisu, kas nedaudz atveldzē pēc noietajiem 5km un dodamies atpakaļ. Kā jau vienmēr ierasts, atpakaļceļš liekas īsāks, un pēc neilga brīža esam jau pie pārceltuves. (Tiesa gan, atpakaļceļš aizņēma tieši tikpat ilgu laiku kā turpceļš) J Pārpeldējuši pāri, sakārtojam mantas un dodamies ceļā uz ilgi gaidīto galamērķi - Teleckoje ezeru. Atceramies, ka autoceļu uz šejieni izveidoja tikai 1989.gadā, līdz ar to modernās civilizācijas pēdas šeit novērojamas reti, kas atļauj baudīt dabu un vietējos ciematus, kuri ir saglabājušies gandrīz tādi paši kā daudzus desmitus vai simtus gadu atpakaļ. Daba ielejā ir fantastiska – akmeņainas un klinšainas pļavas mijas ar lielākiem, sulīgi zaļiem laukiem, kuros ganās govis. Jā, govis, kā jau iepriekš rakstījām, šeit ir īpaši nozīmīgas - tām ir atļauts staigāt visur – gan pilsētās, gan pa ceļiem, gan arī pa kalnu nogāzēm, kur liekas, ka govs būtu tas dzīvnieks, kuru vismazāk sagaidi tādās vietās redzēt. Katrā ziņā tās piešķir interesantu kontrastu visai kalnainajai ielejai. Pa ceļam novērojam daudzus ūdenskritumus, kas pārtop par nelielām upītēm un ietek turpat, blakus ceļam esošajā Chulishman upē, kas ir krāčaina un strauja, un ūdens tajā ļoti vēss. Pēc aptuveni 45km esam nonākuši vietā, kur vienuviet atrodas divi aizsargājami dabas objekti – akmens sēnes un ūdenskritums Uchar. Šīs vietas apskatīsim atpakaļceļā, bet tagad dodamies uz ezeru. Pa ceļam vairākas apdzīvotas vietas, un vienā no tām ievērojam pareizticīgo baznīcu, kas ir liels retums šajā reģionā. Laikapstākļi nedaudz pasliktinās, un pār ieleju nolaižas lietus mākoņi. Kad līdz ezeram palikuši ~50km, ceļa malā mūs apstādina 3 jauniešu kompānija, kas jautā, vai nevaram tos aizvest līdz tuvākajai pilsētai. Tā kā pilsēta atrodas tieši blakus mūsu galamērķim, tad piekrītam viņus nogādāt līdz turienei, bet tā kā mašīnās mums nav brīvu vietu, viņiem nākas iekārtoties uz mašīnas jumta. Veiksmīgi tiekam līdz pilsētiņai Balikcha, atvadāmies no mūsu līdzbraucējiem un dodamies ezera virzienā, uz kuru nu jau ved tikai neliela taka automašīnas platumā. Pēc ~5km ceļš sadalās divās daļās, nedaudz padomājam un izvēlamies ceļu, kurš ved pa kreisi. Mazai atkāpei - daudzām vietām Altajā, kā arī visai republikai tiek piedēvētas dažādas mistiskas lietas un parādības. Mēs brauciena sākumā tam neticējām un visu uztvērām ar nelielu skepsi, bet tieši brauciena laikā mēs paši vairākkārt saskārāmies ar šādām parādībām, piemēram – atrodoties vietā, kur apkārt nav neviena cilvēka, pēkšņi parādās kāds vietējais iedzīvotājs, kurš paziņo mums, ka mums nevajag doties tajā virzienā, kur esam izdomājuši, vai, ka labāk nevajag iet uz to kurgānu, jo tur ir negatīva aura. Lieki piebilst, ka mēs šim iedzīvotājam nebijām teikuši, ka dodamies uz konkrēto vietu. Arī mūsu izvēlēto maršrutu (nogriezties pa kreisi ceļu krustojumā) nevarētu nosaukt par nejaušu, tieši šis ceļš mūs aizveda pie vienīgās latviešu izcelsmes vietējās iedzīvotājas, kura šeit dzīvo jau vairākus desmitus gadu un viņas ģimenei šeit pieder kempings. Sirsnīgi parunājamies nolemjam, ka pa nakti paliksim tieši viņas kempinga teritorijā, ezera krastā. Kempinga saimniece Alla mūs pacienā ar gardām pusdienām, pie kurām izstāstām, kādi jaunumi Latvijā un uzdāvinām līdzpaņemto rupjmaizes klaipu. Pēc pusdienām Alla mums piedāvā sarunāt laivu braucienu līdz ezera otram galam uz ūdenskritumu Korbu. Nedaudz apdomājamies un piekrītam. Maršruts nav īss – 40km vienā virzienā, bet, parēķinot laivas vidējo ātrumu, saprotam, ka uz vakariņām būsim jau atpakaļ. Ar divām laivām dodamies ceļā. Ezera vidū mūs pārsteidz spēcīgs lietus, labi, ka jakas un apģērbs ir ūdensnecaurlaidīgs. Protams, kā jau vienmēr notiek šādās situācijās, nekas neliecināja, ka kaut kas var noiet greizi... Lietus mitējās, un mēs turpinājām ceļu. Kad bija palikuši kādi 3km līdz ūdenskritumam, mūsu laivai pēkšņi apstājās dzinējs, un bija aizdomas, ka beigusies degviela, bet, to uzpildot, dzinēju iedarbināt neizdevās. Tā kā līdz pieturvietai palikuši daži kilometri, nolemjam, ka otra laiva mūs ar trosi aizvilks līdz krastam, un, kamēr mēs vērosim ūdenskritumu, abi kapteiņi saremontēs mūsu laivu. Izkāpjam no laivām un dodamies ūdenskrituma virzienā, un, mums par pārsteigumu, ieraugām modernas mājiņas, suvenīru veikalus un citas, tūristiem paredzētas aktivitātes. Jūtamies vīlušies, jo no rīta redzējām skaistu, pavisam neskartu ūdenskritumu, kurā var tiešām sajust to, ka cilvēks neko vēl nav sabojājis ap to, toties šeit ir visas civilizācijas pazīmes un ūdenskritums vairāk ir domāts tūristiem, kam patīk sapirkt daudz suvenīrus. Salīdzinot skatu ar no rīta redzēto ūdenskritumu, šis ir daudz mazāks, neizteiksmīgāks, ar mazāku ūdens apjomu, un pie tam norobežots tā, lai to varētu apskatīt tikai no ~50 metru attāluma. Ar nelielu vilšanos sirdī dodamies atpakaļ, lai kafejnīcā apēstu siltu zivju zupu. Zupa gan garda, tādēļ vilšanās nedaudz atkāpjas. Jau labākā noskaņojumā dodamies uz laivām, lai pēc 2 stundām jau būtu atpakaļ krastā un varētu mierīgi doties gulēt. Un šeit sākas lielais BET... Abi kapteiņi dzinēju nav nemaz apskatījušies, domājot, ka gan jau viss darbosies, pie tam - mūsu laivas kapteinis nu jau ir spēcīgā alkohola reibumā. Nonākam dažus desmitus metru no krasta un saprotam, ka dzinēju nav iespējams iedarbināt  - arī pēc tā, ka mēs paši to izjaucam un nomainām sveces un pārbaudām strāvas un degvielas padevi. Kapteinim īpaši vairs neuztrauc laiva, un viņš turpina uzstāt, ka nav jāsatraucas un labāk jāiedzer. Otras laivas kapteinis, kurši ir viņa dēls, saprot, ka situācija ir nopietna un pārņem abu laivu vadību savās rokās. Mūsu laiva tiek piesieta pie otras laivas, un tādā veidā mēs ar ātrumu 8km/h uzsākam mājupceļu. Šajā brīdī visas ilūzijas par ātru nokļūšanu krastā un mierīgu pasēdēšanu pie ugunskura izbeidzas un sākas nervoza nakts pārvietošanās pa ezeru. Šo braucienu bīstamu padara dažas lietas – pirmkārt, nevienai no laivām nav nedz lukturīši, nedz arī jebkāds gaismas avots, kas nozīmē, ka tumsā mēs pārvietojamies tikai uz „tausti”. Otrkārt , nevienam no kapteiņiem nav navigācijas, labi, ka Jānim vienmēr kabatā ir Garmin navigators, pēc kura tad arī mēģinām navigēt laivas. Treškārt, ezerā peld vertikāli baļķi, kurus tumsā nav iespējams pamanīt un tie viegli var salauzt vienīgās darbojošās laivas dzenskrūvi vai, sliktākajā gadījumā, izsist laivā caurumu. Ceturtkārt, mūsu laivā nu jau guļ piedzēries kapteinis, kurš ik pa brīdim mēģina izkāpt no laivas. Tanī brīdī Jānis pārņēma vadību pār mūsu laivu. Piektkārt, mēs jau brauciena sākumā saprotam, ka degviela nepietiks līdz krastam, kas nozīmē, ka vidū jāmēģina piestāties kādā mājā, kas atrodas krastā, un jāsarunā papildus degviela. Visi šie faktori, kā arī tas, ka atrodies otrā dziļākajā ezerā pasaulē ar nekontrolējamu laivu, padara atmosfēru ļoti satraucošu. Pēc kādām 3 stundām esam tikuši ezera vidū un stūrējam krasta virzienā, kur atrodas mājas un kur varētu mēģināt sarunāt degvielu. Otrs kapteinis aiziet līdz saimniekam, lai sarunātu degvielu, kamēr mēs paliekam krastā. Piedzērušais kapteinis pēkšņi pieceļas kājās no laivas, mēģina konfliktēt ar mājas saimnieka suni un izkrīt no laivas akmeņainajā krastā. Iestājas pāris sekunžu pauze, kurā nobīstamies, ka nav noticis kas nelāgs, tomēr viss kārtībā, un kapteinis kustās. Ieceļam viņu laivā, un viens no mums paliek pie viņa, lai sargātu. Pa to laiku esam sadabūjuši degvielas kannu un varam doties ceļā. Līdz mūsu nometnei atlikuši kādi 15km jeb ~2h brauciena. Kad esam stundu nobraukuši, pēkšņi noslāpst arī otra laiva, kas situāciju padara kritisku. Pēc nelielas remonta pauzes pilnīgā tumsā, dzinējs iedarbojas, un mēs drīz vien nonākam krastā. Ar lielu prieku nostājamies uz cietas zemes un norunājam, ka šajā braucienā vairs ar laivu nebrauksim. Viss atpakaļceļš mums aizņēma 7 stundas! Miegs arī vairs nenāk, lai gan pulkstenis rāda 2:30. Nedaudz pasēžam pie ugunskura un dodamies pie miera - šodien pārāk daudz stresa un emociju, vajag arī kādu stundu atpūsties.

18.08.2014.

Neņemot vērā vakardienas piedzīvojumus, tomēr izdodas nedaudz izgulēties, un pamostamies labā noskaņojumā. Jāpiezīmē, ka neskatoties uz daudzajām ekspedīcijas dienām un dažādajiem sarežģījumiem, visu ekspedīciju pavada pozitīvs un patīkams noskaņojums, ne velti vietējie runā, ka Altajs ir īpaša vieta, kurā var smelties pozitīvo enerģiju. Rīts silts un saulains, tādēļ nedaudz uzkavējamies pludmalē, daži iet nopeldēties, daži pamakšķerēt, daži vienkārši sēž krēslā un bauda apkārtējo dabu. Krišs šo vietu izvēlējās kā mūsu interviju vietu, tādēļ vairāku stundu garumā sniedzam savu skatījumu un pārdomas par līdz šim redzēto un piedzīvoto. Ap pusdienlaiku sākam kravāt mantas, pasēžam ar Allu, nedaudz parunājamies un saņemam sirsnīgu dāvanu no viņas – kasti ar tikko ceptu baltmaizi. Šodien dienas plāns nesteidzīgs, jānobrauc tikai kādi 100km līdz vietai, kurai vakar pabraucām garām – kempingam pie akmens sēnēm un Učar ūdenskrituma. Atvadāmies no namamātes un dodamies ceļā. Diena skaista un saulaina. Nofotografējamies Balikcha pilsētiņā pie 0-tā kilometra stabiņa un, priecājoties par fantastiskajiem kalnu skatiem, dodamies atpakaļ. Pa ceļam piestājamies vietējā veikalā, lai iegādātos nelielas pārtikas rezerves, ciedru riekstus, un dīvainas smaržas un garšas vietējā ražojuma sieru. Tiesa gan, jāatzīstas, ka siers bija neēdams, un, pat nedaudz pagaršojot to, palika nedaudz šķebinoši. Toties tagad mēs zinām, kā garšo jaka piena siers. Kempingā nonākam vakarpusē, un tā kā šeit uzturēsimies arī visu nākamo dienu, tad nesteidzīgi noparkojamies, uzceļam mūsu mazo telšu pilsētiņu un dodamies pastaigā uz šī krasta tuvējo kalnu, kura galā stāv šamaņu akmens jeb seida. Tas ir akmens, kurš „levitē”, jeb, pareizāk sakot, vizuāli izskatās, ka atrodas gaisā. To notur divi vai vairāki mazi akmentiņi, kas tam piešķir gaisā stāvoša akmens izskatu. Līdz šim brīdim zinātnieki strīdas par to, kā šādi akmeņi spēj noturēties šādā stāvoklī un kā tie radušies, tā arī nespējot piedāvāt vienotu viedokli par šo dabas parādību. Kāpiens kalnā aizņem aptuveni stundu, un mūs draudzīgi pavada vietējā kempinga suns, kurš izmanto šo iespēju, lai pastaigātos. No kalna var ļoti labi saskatīt, ka visa ieleja ir pārklāta ar seniem apbedījumiem – kurgāniem. Atgriežamies telšu pilsētiņā, un sākam gatavot vakariņas. Šodien ievērojam atpūtas režīmu, tādēļ paēdam un vērojam naksnīgās debesis, kas Altajā liekas daudz savādākas nekā citur – tuvākas un ar lielākām, izteiktākām zvaigznēm, kā arī izteikti redzamu Piena ceļu. Gulēt dodamies laicīgi, jo rīt jau 6os jāceļas, lai, izmantojot rīta vēsumu, varētu doties uz 15km attālo Učar ūdenskritumu.

19.08.2014.

Pirmais ekspedīcijas rīts, kad pieceļamies jau pirms sešiem. Tā kā šodien paredzēts garš un smags pārgājiens, mēģinām pēc iespējas agrāk uzsākt to, lai vismaz daļu no ceļa līdz Učar ūdenskritumam veiktu bez svelmainajiem saules stariem. Lai gan tik agri no rīta brokastis nevienam vēl negribas ēst, tad tomēr uzēdam auzu pārslu biezputru, jo ceļš tāls, un enerģija būs vajadzīga. Sakrāmējam mugursomas, uzvelkam bahilas, lai pasargātu sevi no iespējamajiem čūsku kodieniem, kurām, pēc vietējo nostāstiem, patīk gulēt uz siltajiem akmeņiem un sildīties saulē, un dodamies ceļā. Ceļš sākas atkal ar laivas braucienu pār upi. Nokļūstam otrā krastā un dodamies uz 4km attālo ielejas sākumpunktu, kur sākas kalnainā taka uz Učar ūdenskritumu. Rīts vēl joprojām patīkams un dzestrs, tādēļ pārvietojamies garajās biksēs un flīša jakās. Mugursomās līdzi ūdens, alus, ēdiens un kāds šokolādes batoniņš. Kā vēlāk noskaidrojās, ūdeni bijām paņēmuši 20x par maz, jo +30 grādos pārvietoties pa atklātu kalna nogāzi, kuru visas dienas garumā apspīd saule, ir ļoti apgrūtinoši, un nepieciešamība pēc ūdens ir liela. Mums paveicās, ka taciņa šķērsoja 4 strautiņus, kurus arī izmantojām, lai atveldzētos. Nonākam līdz kalnu talas sākumam, kur mūs sagaida dabas rezervāta apsargs un iepazīstina ar pārvietošanās noteikumiem. Iekasē no katra 300 rubļus un varam doties uz 8km tālo ūdenskritumu. Takas sākums vienkāršs, un nopriecājamies, ka, ja tāds būs viss ceļš, tad ātri vien nokļūsim galamērķī. Prieki beidzas pēc ~1 stundas gājiena, jo takas sāk vīties arvien augstāk kalnā, tās platums sašaurinās, koki pamazām sāk pazust un saule jau ir pacēlusies virs blakus kalna virsotnes un sāk apspīdēt taku. Takas platums nepārsniedz 40-50cm, un viens neveikls solis draud ar to, ka var noslīdēt zemāk līdz upei, kas nu jau atrodas vairākus desmitus metrus zemāk. Vēl pēc noietām 30 minūtēm iet sāk palikt apgrūtinoši, jo gaisa temperatūra sasniedz +30 grādus un vairāk, un nav ne mazākās vietiņas, kur ēnā atvilkt elpu. Tā kā ūdens krājumi jau ir beigušies, sākam tukšot līdzpaņemto alu, kurš arī pēc dažiem noietiem kilometriem beidzās. Mums palaimējas, ka pa ceļam ir 4 strautiņi, kuros samitrināt cepures un T-krekliņus, lai saule tik ļoti nekarsētu, kā arī ir iespēja piepildīt visas tukšās pudeles ar ūdeni un padzerties turpat no avotiņa. No attāluma jau redzams milzīgs ūdenskritums. Atrodoties dažu kilometru attālumā, grūti novērtēt tā apmērus, tādēļ steidzamies uz priekšu, lai ātrāk nokļūtu līdz tam. Takas beigas paliek vēl šaurākas un parādās divi bīstami posmi – pirmais, kur jāpārvietojas pa klintī izcirstiem kāpšļiem, turoties pie virves un otrais, kur gandrīz 50% slīpumā, pa diezgan irdenu grunti jāpārvar ~100 metrus gara taka, kur kritiens līdz lejai būtu vairāk kā 100 metrus. Pārvaram šos posmus, un pēc gandrīz 4 stundu gājiena esam nonākuši pie majestātiskā ūdenskrituma Učar. Učar (Учар) ūdenskritums ir augstākais kaskādes tipa ūdenskritums Altaja republikā, tā augstums sasniedz 160m. Ieraugot ūdenskritumu dažu metru attālumā no tā, saprotam, ka visas grūtības bija tā vērtas, un milzīgais ūdenskritums ar lielo ūdens masu tiešām ir viens no skaistākajiem apskates objektiem visas ekspedīcijas laikā. Atrodam labu vietu atpūtas pauzei, kā arī apēdam līdzpaņemtās maizītes un cepumus. Ūdens auksts, tādēļ pelde izpaliek, samērcējam tikai uzkarsušās drēbes, nedaudz palēkājam pa akmeņiem, lai nonāktu cik vien iespējams tuvu ūdenskritumam, un sākam atpakaļceļu. Šoreiz tas izrādās grūtāks nekā iepriekš. Saule un noietie kilometri dara savu, un esam spiesti apstāties un atpūsties gandrīz ik pēc 30minūtēm. Pēcāk nometnē pārrunājām, ka tik daudz kilometrus, cik esam nogājuši šajā ekspedīcijā, neatceramies, kad iepriekšējo reizi būtu gājuši. Esam aprēķinājuši, ka aptuveni ik pēc 45minūtēm ir strautiņš, tādēļ pauzes cenšamies ieplānot pie tiem, katrā reizā samērcējot visas drēbes un aplejot sevi ar ūdeni. Karstums paliek vēl neizturamāks, jo pēc pusdienlaika saule ir tieši virs mums, ielejas gaiss ir uzkarsis, un liekas, ka ārā ir +38 vai vairāk grādu. Kad ieraugām ielejas sākumpunktu un upes ieteku Chulishman upē, nopriecājamies, jo apzināmies, ka palikuši tikai nedaudz vairāk par 4 kilometriem līdz laivai un mūsu nometnei. Beidzamie kilometri ir pa saulē izkaltušu lauku 2km garumā, kurā sajūtas ir kā uz pannas. Nonākot mūsu telšu pilsētiņā, visiem spēki ir beigušies. Daži nokrīt turpat zālē, daži atrod kādu krēslu, kur atlaisties, daži vienkārši no telts izvelk matraci un apguļas tajā. Sarēķinām, ka šodien esam nogājuši 26 km. Priekš mums, mašīnās sēdētājiem, tas ir ārkārtīgi daudz. Ūdens upē auksts, tādēļ pelde nesanāk, tikai nedaudz ieskrienam, lai atveldzētos. Iekārtojamies pie ugunskura vietas un pagatavojam pusdienas. Vakarā ar kempinga saimniekiem bijām sarunājuši pirtiņu, kas ļoti labi atbrīvoja muskuļus pēc garās pastaigas. Nedaudz pasēžam pie ugunskura un dodamies pie miera. Kārtējā garā diena, kura bija pārpildīta ar skaistām sajūtām un emocijām. Rītdienas plānos vēl neliela pastaiga līdz akmens sēnēm, un tad jau dosimies prom no šīs fantastiskās un iespaidiem bagātās ielejas.

20.08.2014.

Pamostamies nedaudz pēc astoņiem, šodien esam pelnījuši pagulēt ilgāk. Paēdam brokastis, sakrāmējam mantas ceļam un atkal izmantojam mūsu ierasto rīta nodarbi – pārcelšanos ar laivu pāri upei. Šodienas maršruts ved mūs kempingam tieši pretī esošajā kalnā, kurā var apskatīt unikālu dabas veidojumu – akmens sēnes. Takas sākums nedaudz vieglāks, jo tā ved caur nelielu mežiņu, kas ļauj mums paslēpties no svelmainās saules, kas jau ir sākusi karsēt ieleju. Tālāk sākas grūtākā daļa, sākam kāpt diezgan stāvā kalnā, kur atkal nav iespējas paslēpties no saules. Karstums jau sāk nogurdināt, bet kad atskatamies uz skatu uz ieleju, kas paveras no kalna, viss nogurums pāriet un aizkavējamies nedaudz, lai apbrīnotu skaisto Altaja republikas dabu. Vēl pēc noieta kilometra pa slīpu un tikpat bīstamu taku kā vakar, nonākam līdz akmens sēnēm – unikāla dabas veidojuma, kur tieva, gara akmens masas staba galā novietots milzīgs akmens. Stabs izskatās, it kā būtu veidots mākslīgi un nedaudz atgādina arhitekta Gaudi veidojumus. Šādas parādības novērojamas vēl dažās pasaules vietās, bet tādā koncentrācijā kā šeit tās nav sastopamas nekur pasaulē. Vairāk par 30 dažādām “sēnēm” izvietotas uz vienas no kalnu nogāzēm. Taciņas, kas izveidotas starp tām, ir slidenas un stāvas, kas iešanu un kāpšanu padara bīstamu un apgrūtinošu. Kādu brīdi pavadām šajā mistiskajā vietā, līdz mūs ir panākusi jau cita tūristu grupa, tādēļ nolemjam doties prom. Zīmīgi, ka vakardienas gājienā līdz ūdenskritumam sastapām tikai kādus 3 cilvēkus, toties šeit jau saskaitījām kādus 10 tūristus. Nonākam atpakaļ līdz mašīnām, un dodamies Katu-Yarik virzienā. Šodien  iespējams to šķērsot dienas gaismā, tāpēc beidzot aptveram visa ceļa varenumu un apmērus. Tā kā ielejā nav lijis gandrīz nedēļu, tad putekļi no braucošām mašīnām ir milzīgi, tādēļ braucam palielā attālumā viens no otra, jo straujos serpentīnveidīgos pagriezienus ir grūti pamanīt putekļu aizsegā. Pēc brīža jau esam kalna virsotnē, un izkāpjam no mašīnām, lai vēlreiz atskatītos uz ieleju, kurā pavadījām gandrīz četras pilnas dienas. Arī pēc brauciena secinām, ka šī bija visskaistākā un iespaidiem bagātākā ieleja visa brauciena laikā. Pārņem sajūtas, ka šeit gribas atgriezties vēl, lai vēlreiz kaptu pa kalnu takām un apbrīnotu dabas unikālos un cilvēka roku neskartos veidojumus. Sakāpjam mašīnās un dodamies uz pavisam citu Altaja republikas daļu – uz Uimonas ieleju un Katuņas upes sākumu. Atgriežamies civilizācijā, un izbraucot cauri Sarkanajiem vārtiem, pieņemam lēmumu doties dzīvsudraba raktuvju virzienā, kuru apmeklējumu atcēlām slikto laika apstākļu dēļ. Pirms tam gan iebraucam tuvējā pilsētā Aktash, lai paēstu pusdienas. Dažiem no mūsu komandas rodas pārdroša ideja pagaršot kumisu – ķēves piena skābproduktu. Tikai 3 cilvēki noriskē to pagaršot, un, kā paši vēlāk atzinās, tas garšoja briesmīgi, un radīja neatgriezeniskas sekas vēdera darbībai. Vietējā veikalā nopērkam pārtikas rezerves un dodamies raktuvju virzienā. Raktuves atrodas aptuveni 2,4 kilometru augstumā, bet ceļš ved vēl tālāk uz 3000m augsto TV un radio torni. Izvēlamies no sākuma apskatīt augstāko vietu. Brauciens augšā vidēji sarežģīts. Nokļūstot augšā, saprotam, ka šeit ir spēcīgs vējš, un no +35 grādiem, kas bija no rīta, šeit palikuši vien +15. Uzkāpjam visaugstākajā punktā, piefiksējam GPS signālu, kurš rāda precīzus 3000m virs jūras līmeņa un brīdi pavērojam skatu, kas paveras uz visu apkārtējo reģionu. No šejienes var redzēt gandrīz visus Altaja kalnu masīvus, tikai Belukha (Altaja augstākā kalnu virsotne) ir paslēpusies un nav saskatāma. Pēc vairāk kā nedēļas pauzes sastopam sniega paliekas, kas vietām šeit neizkūst visa gada garumā. Dodamies apskatīt dzīvsudraba raktuves. Raktuves šeit izveidotas 1964.gadā un vairāku desmitu gadu garumā darbojušās, lai iegūtu dzīvsudrabu. Šobrīd visas ēkas un šahtas pilnībā pamestas, kas mums atļauj tās apskatīt un izložņāt. Arī pazemes tuneļi ir atvērti apskatei, tomēr nokāpjot vairākus metrus zem zemes kādā no tuneļiem, secinām, ka to stāvoklis ir diezgan kritisks, un griestu konstrukcijas var sabrukt kurā katrā brīdī. Lai arī vēlme ir milzīga paskatīties, kas notiek kalna dziļumā, atsakāmies no šīs apšaubāmās un bīstamās idejas. Atkal ir uznācis lietus, līdz ar to nolemjam doties ceļā. Tā kā ir jau vēls un arī tumsa ir klāt, meklējam kādu skaistu pieturvietu, kur apmesties pa nakti. Pēc nelielas meklēšanas tādu arī atrodam un Čujas upes krastā paliekam pa nakti. Teltis uzceļ tikai daži, jo tā kā ārā līst lietus, nolemjam gulēt mašīnā. Starp mašīnām izveidojam nojumi, lai sausumā varam pagatavot vakariņas. Paēdam, mazliet pasēžam pieres lukturīšu gaismā, un dodamies pie miera, jo nākošajā dienā paredzēts liels pārbrauciens, tādēļ jāuzkrāj spēki.

21.08.2014.

Pieceļamies agri, lietus ir beidzies, un ārā patīkams, svaigs vasaras rīta gaiss. Virs Čujas upes ir viegla dūmaka, kas rītam piešķir īpašu noskaņojumu. Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Liela daļa šodienas maršruta mums ved pa Čujas traktu (ceļš, kas savieno Novosibirsku ar Mongoliju). Šajā vietā jau 1756.gadā sāka pārvietoties pirmie tirgotāji no Āzijas reģioniem uz Krieviju. 1901.gadā sākās esošā ceļa celtniecības darbi, kuri tad arī lika pamatus vienam no pasaules skaistākajiem ceļiem. Visā ceļa garumā nav neviena tuneļa, kas nozīmē, ka tas kopē dabisko reljefu un vairākās vietās šķērso kalnu pārejas. Apkārt redzamas gan stepes, gan kalnu virsotnes, aiz katra nākamā līkuma var pēkšņi parādīties kāda kalnu virsotne, ūdenskritums, vai svētvieta. Vienu no šādām vietā šodien šķērsojam – kalnu pāreju Čike-Taman (Чике-Таман). Kā jau visās kalnu pārejās, arī šeit ierasts karināt baltās lentītes. Apstājamies, lai nedaudz atpūstos un apskatītu vietējo suvenīru tirgotāju letes. Uzkavējamies brīdi, izpētam karti un mēginām atrast īsāko ceļu līdz Uimonas ielejai. Pētot navigāciju, atrodam, ka ceļam līdzīgs apzīmējums ir tepat netālu un, teorētiski, pa to var nokļūt kalnu grēdas otrā pusē un izbraukt tieši pie ciema Ustj-Koksa, no kura mums tālāk jātiek Multas ezeru virzienā. Pieņemam lēmumu riskēt un doties šajā virzienā. Sākumā ceļš labs, bet pēc nobrauktiem 50km tas pārtop pļavā ar nelielām iebrauktām sliedēm, bet nolemjam turpināt maršrutu un ceram, ka kāda ceļam līdzīga taka tomēr vedīs pāri kalniem. Diemžēl pēc vēl 25 nobrauktiem kilometriem pa pļavu un mežu, taka beidzas pie mājām. Saprotam, ka lēmums nebija pareizs un dodamies visu ceļu atpakaļ, lai brauktu pa asfaltēto ceļu līdz pilsētai Ustj-Kan un tālāk jau pa Uimonas ieleju līdz Ustj-Koksia. Ceļš ir interesants un kalnu apvīts. Beidzot arī govis ir atgriezušās visās ceļmalās, pilsētās un autobusu pieturās. Nonākam pilsētā Ustj-Koksa, pa ceļam ievērojām dažādus muzejus un apskates vietas, bet nolemjam šodien tajos nepiestāt, bet labāk ātrāk doties kalnos, lai jau šodien sasniegtu pirmo Multas ezeru. Aiz pilsētas sākas plato – Uimonas plato, kas ir īpaša vieta visā Altaja republikā. Tā izceļas ar to, ka neskatoties uz apkārtējiem kalniem, un skarbo klimatu, šajā plato ir  viena no auglīgākajām zemēm visā reģionā. Jau pie Maskavas, kad satikām San Saniču, viņš mums teica, ka šajā ielejā klimatiskie laika apstākļi pilnībā atšķiras no apkārtnes, par ko paši arī pārliecinājāmies. Ieleja ir pasargāta no spēcīgiem vējiem, un ziemas periodā šeit nav novērojams ilgstošs sals. Šī ir retā vieta, kur Altaja republikā aug augļukoki un dārzeņi. Pēc nobrauktiem 30 kilometriem, kas ved gar Katunas upes krastu, nonākam pie sena dzelzs tilta, kuru šķērsojot varam uzsākt kalnaino ceļu līdz Multas ezeriem. Tāpat kā pie Aktru ledāja, arī šeit tiek piedāvāts pakalpojums ar GAZ un UAZ automašīnām nogādāt tūristus pie ezeriem. Lepni atsakamies no šī pakalpojuma un nievājošu skatienu pavadībā uzsākam sarežģīto maršrutu augšā kalnā. Kā jau tas pienākas, pie sarežgītākā ceļa posma esam nonākuši jau ar tumsas iestāšanos, tādēļ pārvietošanās ātrums ir krietni lēnāks. Ceļa posms nedaudz sarežģītāks, nekā braucot uz Aktru ledāju, tādēļ lēnām un piesardzīgi manevrējam starp lielajiem akmeņiem un izbrauktajām GAZ sliedēm. Šeit papildus elements vēl ir dubļi, kas braukšanu apgrūtina vēl vairāk. Pa ceļam sastopam vairākus “taksometrus”, kuri naidīgi noskatās uz mums. Gandrīz tikuši līdz bāzes nometnei, satiekam 2 džipus, kuri neveiksmīgi mēģina tikt ārā no dubļiem, palīdzam viņiem izbraukt, un pēc 4 stundu braukšanas esam izbraukuši sarežģīto, 14km garo ceļa posmu. Bāzes nometnē esam jau naktī, bet tomēr izdodas satikt tās vadītāju, kurš mums atļauj uzsliet savas teltis ezera krastā. Esam noguruši, bet tomēr ātri uzkurinām uzgunskuru, pagatavojam vakariņas un dodamies pie miera. Nakts auksta, pēc sajūtām, ne vairāk kā +5 grādi. Rīt paredzēts aizstaigāt līdz kaskādei, kas savieno pirmo un otro Multas ezeru,  un tad jau doties prom no ielejas.

22.08.2014.

Tomēr reizēm ir patīkami izgulēties aukstumā! Atverot telts tīklu, paveras fantastisks skats uz ezeru un kalnu grēdām ap to. Principā varētu arī necelties no gultas un priecāties par apkārtējo dabu. Pieceļamies ap 8iem, pagatavojam brokastis un saliekam mugursomas gājienam līdz ezeru savienojumam. Gaiss dzestrs un nav uzsilis, kas gājienu padara vieglāku, nu jau uz 5km garo pastaigu skatāmies kā uz ikdienišķu parādību, jo brauciena laikā nostaigāti vairāk nekā 50km. Pa zarainu un šauru taciņu nonākam pie kaskādes, kas savieno abus ezerus. Skaista vieta. Tā kā ekspedīcija jau virzās uz noslēgumu, izmantojam šo vietu, lai katrs pārdomātu skaistākos mirkļus no tās jeb vienkārši nedaudz pameditētu, čalojoša ūdens skaņu ieskauti. Dodamies atpakaļ, sakravājam mantas mašīnās, daži arī nopeldas ledainajā ūdenī, un dodamies ceļā. Atpakaļceļš jau ir dienas laikā, tāpēc izbraucams daudz vieglāk un ātrāk. Nonākam atpakaļ ielejā vien nieka 2,5h! Tālāk dodamies uz Nikolaja Rēriha muzeju, kurš atrodas ciematā Verhnij Uimon. Kā izrādās, Rērihs šeit pavadījis vairākas nedēļas savas Centrālāzijas ekspedīcijas laikā. Mājā daudz viņa gleznu un piemiņas priekšmetu. Mājas kuratore mums sniedz daudz informācijas par Rēriha dzīvi, viņa gaitām Altajā, kā arī par viņa ekspedīcijām šajā reģionā. Pēc ekskursijas dodamies uz nākošo muzeju – dārgakmeņu muzeju. Muzejs īpašs ar to, ka visi dārgakmeņi, kas šeit eksponēti, ir atrodami šajā un blakus ielejās. Mums vērtīgākais eksponāts ir jašma, kas izveidojies Latvijas karoga krāsās! Vienojamies ar muzeja uzraudzi, ka varam iegādāties šo eksponātu, ko veiksmīgi arī izdarām, un šobrīd tas atrodas mūsu ekspedīciju atmiņu plauktā. Pilsētā iegādājamies pārtiku un uzsākam mājupceļu ar beidzamo pieturvietu – Oroktojas kalnu pāreju. Vakarā jau esam atpakaļ uz Čujas trakta, un saguruši meklējam pareizo ceļu, kas ved uz Oroktoy kalnu pāreju. Netālu no ciemata Onguday atrodam pareizo ceļu, un jau pēc nobrauktiem dažiem kilometriem stājamies ceļa malā, lai atpūstos un ietu gulēt. Jau kādus 20km zilajam Patrolam ir pārplīsusi degvielas augstspiediena trubiņa, kā dēļ motors strādā nevienmērīgi un pazūd degviela. Nolemjam, ka nav spēka šonakt veikt remontu, tādēļ arī veicam šo piespiedu apstāšanos un dodamies pie miera. Visi ir ļoti noguruši, un teltis netiek celtas, pat ugunskuru neuzkurinām, tikai sasmērējam maizītes un viss - dodamies pie miera.

23.08.2014.

Rītu sākam ar remonta darbiem. Komanda sadalās divās daļās - vieni remontē auto, kamēr otri pagatavo brokastis. Tā kā mums ziemas ekspedīcijā jau bija pieredze ar šāda tipa remontu, tad visas nepieciešamās rezerves daļas mums ir līdz, un remontu veicam nepilnas stundas laikā. Brokastīs apēdam šprotu konservus, kas vēl bija saglabājušies no līdzpaņemtajiem krājumiem, un dodamies mežā uz kalnu pāreju. Šeit ceļu nav, līdz ar to pareizo virzienu meklējam pēc GPS kartēm un konsultējoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Vienā no traktoru iebraukto sliežu pagriezieniem nogriežamies nepareizajā virzienā un pēc 8km nonākam strupceļā, jo arī šeit visi tilti ir aizskaloti, un šķērsot nelielo upi nav prāta darbs. Griežamies atpakaļ un meklējam citu ceļu. Tā ložņājot pa mežiem, pļavām un šķērsojot nelielas upītes, sākam doties augšā uz kalnu pāreju. Pēc brīža satiekam vietējo iedzīvotāju, kurš ir nelielā alkohola reibumā, bet tomēr apmaiņā pret 100gramiem stiprās dziras, izstāsta pareizo virzienu, kā arī norāda, kur varēsim izbraukt uz daudz maz izbraucama kalnu ceļa. Pie viena viņš arī izstāsta, ka no šī kalnu masīva ir ņemti akmeņi Ļeņina mauzolejam Maskavā. Cik tas atbilst patiesībai - nevaram apgalvot, jo minētās akmeņlauztuves neizdevās atrast. Pēc dažiem nobrauktiem kilometriem jau atrodamies kalnu grēdas vienā no augstākajiem punktiem, un, ieturējuši pusdienas, sākam meklēt ceļu, kas mūs aizvedīs grēdas otrā pusē uz ciematu Kuyus. Kamēr Jānis dodas izlūkos, mēs atpūšamies un baudām nu jau zaļās un mežiem pārklātās kalnu virsotnes. Pēc brīža Jānis atgriežas un paziņo, ka ir atradis pareizo virzienu lejā no kalna, bet tas ir stāvs un lietus izskalots ceļš, kas ir nedaudz bīstams. Kopīgi nolemjam, ka lēnām un uzmanīgi brauksim pa šo maršrutu un neveltīsim vēl laiku citu ceļu meklējumiem. Tā, lēnām ripinoties un izvairoties no vairāk kā 40cm dziļajām, lietus izskalotajām, risēm nonākam kalna pakājē, kur caur laukiem tiekam līdz daudz maz pieņemamam traktoru ceļam, kas ved līdz pilsētai Oroktoi. Tālāk no tās dodamies Katunas upes virzienā un pēc dažiem kilometriem esam tās krastā. Piebraucam pie milzīga, sena dzelzs tilta, kas ved pāri Katunai. Apstājamies, lai veiktu fotosesiju un savām acī apskatītu slavenos Katunas upes sliekšņus (Порог Тельдекпень). Tektoniskās ietekmes rezultātā šeit cietie iežu slāņi ir sadalījušies un izveidojuši upes sašaurinājumu (upes platums šajā vietā ir ~20-30metri). Pēc vietējo vārdiem, upes dziļums šajā vietā sastāda 70 metrus. Klinšu veidojumi vislabāk redzami vasarā, kad ūdens upē nav augstākajā atzīmē. Kā vēsta leģenda, tad senais spēkavīrs Sartakpais sadusmojās uz savu dēlu un dusmās izmētāja visus akmeņu apkārt, šie akmeņi tad arī izveidoja upes sašaurinājumu un šo skaisto dabas parādību. Pēc nelielas uzkavēšanās šajā vietā dodamies Kuyus čiemata virzienā, lai vietējā veikalā iegādātos pārtiku. Ciemats neliels, bet ar patīkamu gaisotni. Atkal atgriezusies ir svelmainā saule, kas apspīd visu Kuyus ieleju. Veikalā izpērkam visus desu krājumus, un, kā teica pārdevēja, tad tā kā viņiem pievedums ir tikai 1x nedēļā, tad nāksies pasūtīt papildus rezerves J Braucam uz otru veikalu, kur izpērkam visas alus rezerves... Arī tas viņiem ir limitētā skaitā. Pārdevējas priecīgas un smaidot saka, ka izpildījušas nedēļas normu un tagad var doties atpūsties. Taisnība vai nē, bet atpakaļceļā tiešām abi veikali bija slēgti. Tālākais apskates punkts ir Kuyus ielejas petroglifi. Šeit tūrisms jau plaukst un zeļ, tādēļ klintis, kurās atrodas petroglifi, ir apvilktas ar žogu, pie kura sēž gide un iekasē naudiņu par apskati un ekskursiju. Iegādājamies ekskursiju, un kopā ar vēl aptuveni 10 cilvēkiem klausāmies gides stāstījumā. Pa visām šīm nedēļām bijām jau atraduši no lielas cilvēku klātbūtnes, tādēļ šeit uzturamies neilgu brīdi un dodamies tālāk. Jāpiebilst, ka petroglifi bija daži un diezgan slikti saglabājušies, ja salīdzina ar brauciena sākumā redzētajiem petroglifiem pie Sunduku klintīm jeb mūsu pirmajā ekspedīcijā apskatītajiem Oņegas ezera petroglifiem. Tālāk pa ļoti šauru ceļu nonākam līdz ūdenskritumam. Ceļš speciāli aizbērts ar lieliem akmens bluķiem, lai nevienam nerastos vēlme braukt pa to. Iemesls tam pavisam vienkāršs - vietējie piedāvā maksas braucienu ar UAZ automašīnu līdz ūdenskritumam. Kā jau vairākas reizes šajā braucienā ir noticis, arī šoreiz mūs pavada naidīgi acu skatieni, kā mēs ar saviem džipiem, bez īpašas piepūles pārbraucam pār mākslīgi izveidoto šķērsli. Ceļš arī beidzas pie ūdenskrituma, atstājam auto mazā stāvlaukumā un dodamies kalnā, lai apskatītu nelielo ūdenskritumu. Kaspars un Edgars paliek lejā, lai pārmītu dažus vārdus ar vietējo iedzīvotāju, kurš, izrādās, ir dienējis Latvijā. Ūdenskritums jauks, bet iespaidu ziņā nesalīdzināms ar vareno Učar ūdenskritumu vai ūdeņiem bagāto Kurkures ūdenskritumu. Atpakaļceļā piestājamies pie vietējā bitenieka, lai iegādātos medu. Šī ieleja ir slavena ar savu dabīgo medu, kas tiešām pēc garšas atšķiras no jebkura cita medus. Atrodam skaistu vietu Katunas upes krastā, kur uzkurinām ugunskuru un pagatavojam garšīgas vakariņas. Ilgi nosēžam pie ugunskura, gremdējamies atmiņās par braucienā pieredzēto un gatavojamies rītdienai, lai atgrieztos civilizācijā.

24.08.2014.

Pamostamies ar saullēktu un vērojam, kā saules stari atspīd varenajā upē. Katunas upe ir lielākā un ūdeņiem bagātākā upe Altaja republikā un arī viena no lielākajām visā Krievijā, kas, saplūstot ar Bijas upi, veido Obu (kas savukārt ir viena no pasaules lielākajām upēm). Katunas ūdens ir pienaini zaļgans, kas skaidrojams ar to, ka tā sastāvā ir ārkārtīgi daudz minerālu, kas nāk no ledājiem, kur sākas upe. Paēdam brokastis, nomazgājamies Katunā un dodamies pirmā apskates objekta virzienā. Pēc dažu stundu brauciena esam pie Patmosas salas – sala Katunas upē, uz kuras izveidots klosteris. Uz šejieni ved šaurs trošu tiltiņš, pa kuru pārvietojas liels bars ar cilvēkiem. Saprotam, ka esam atgriezušies civilizācijā. Patmosas salas klosteris izveidots 1849.gadā. Apskatām klosteri un dodamies tālāk, jo šodienas programmā daudz tūrisma objektu. Nākamā pieturvieta – ciemats Askat, kurā izvietots vietējo mākslinieku un tēlnieku brīvdabas izstāžu komplekss. Apskatām vietējo mākslinieku un šamaņu radītās skulptūras un mūzikas instrumentus, kas izvietotas vairākās mazās koka mājiņās. Vienā no galerijām piedalāmies mūzikas instrumentu mēģinājumā, un katram no mums tiek izdalīts savs mūzikas instruments, ar ko jāmēģina atdarināt kādas notis. Pasākums jautrs, un uz šādas nots arī atvadāmies no galerijas īpašnieces un dodamies budistu svētnīcas virzienā. Šajā ciematā atrodas vienīgā budistu svētnīca Altajā. Noklausāmies nelielu ievadlekciju budismā un dodamies tālāk pa Chemalas traktu un nonākam līdz Tavdinskas alām. Šīs alas jeb alu sistēma ir karsta tipa alas. Tajās atrastas bronzas laikmeta paliekas, bet zinātnieki lēš, ka tās bijušas apdzīvotas arī pirms tam. Alu pakājē izvietota neliela, tūristiem veltīta pilsētiņa ar suvenīru veikaliem un konferenču centru. Alas iespējams apmeklēt tikai gida pavadībā. Sagaidām nākošo ekskursiju un dodamies apskatīt alu sistēmu. Alas sastāv no vairākām, lielākām grotām un dažiem savienojošiem tuneļiem, kas vietām ir tikai 70-80cm augsti. Diezgan palielas ekskursiju grupas sastāvā izstaigājam alas un norunājam, ka šajā braucienā tūristu pārpildīti objekti mums jau ir gana. Dodamies Altaja republikas galvaspilsētas – GornoAltajskas virzienā, lai iegādātos pārtiku. Pilsēta paliela, bet tā kā mums šodien cilvēku masas jau bijušas pārāk daudz, izvēlamies ātri ieskriet veikalā un doties prom pie dabas. Netālu no pilsētas Bijska, kas jau atrodas Altaja novadā (cits autonomais apgabals Krievijā), Katunas upes krastā, izvēlamies naktsvietu. Klimats šeit jau ir mainījies, kalni palikuši aiz muguras un apkārt koši zaļa zāle, pļavas un palieli koki. Parādās arī odi, kas Altaja republikā nebija manīti. Uzceļam teltis, paēdam vakariņas (noslēdzošās vakariņas šādā sastāvā brīvā dabā, jo Guntis jau pēc 2 dienām lidos mājās no Novosibirskas) un dodamies pie miera.

25.08.2014.

Var just nelielo nogurumu no daudzajām ekspedīcijas dienām, lai arī izdodas izgulēties vairāk par 7 stundām, iekšā sajūta, ka īsti neesam atpūtušies. Arī civilizācijas tuvums liek par sevi manīt, jo naktī, fonā visu laiku bija dzirdami dažādi pilsētas un lielceļa trokšņi. Paēdam brokastis un dodamies Barnaulas virzienā. Pilsētā braucam negribīgi, bet, kā iepriekšējās uzzinājām, šeit atrodas rajona centrālais autozagļu muzejs. Kad beidzot nonākam līdz tam, saprotam, ka informācija internetā, maigi izsakoties, bija neprecīza, muzejs atrodas divstāvu koka šķūnīti, kuram pirmajā stāvā izvietots sexshops, bet otrā stāvā ~25m2 lielā telpā ir ekspozīcija, veltīta autozagļiem. Tā kā esam līdz šejienei tikuši, apskatām necilo kolekciju un neapmierināti dodamies ceļā. Šodien pārbrauciens jau uz Novosibirsku, kas ir Novosibirskas apgabala galvaspilsēta un 3. lielākā Krievijas pilsēta (dažos avotos 4., jo pastāvīgi mainās vietām ar Jekaterinburgu). Iebraucot pilsētā, Kasparam rodas problēmas ar auto, un, stāvot sastrēgumā, saprotam, ka mašīna sāk vārīties. Apstājamies turpat malā un saprotam, ka radiatorā ir beidzies tosols. Nedaudz atdzesējam to un pielejam tosolu. Vakarā nonākam pilsētas centrā, iekārtojamies viesnīcā un steidzam apmeklēt speciālu restorānu, kas īpaši veltīts ekspedīcijām. Šādi restorāni Krievijā ir vairākās pilsētās. Vakaru pavadām jaukā atmosfērā ar dzīvo mūziku un ekspedīciju filmām, kas tiek rādītas fonā uz lielā ekrāna. Ēdieni ļoti garšīgi un pagatavoti no zivīm un dažādu meža dzīvnieku gaļas. Laiks silts, tādēļ atpakaļceļu līdz viesnīcai mērojam ar kājām. Beidzot pēc vairāku nedēļu pārtraukuma varam iekrist lielā un mīkstā gultā. Lai arī sirdij ārkārtīgi tuva ir daba, tad tomēr reizēm der izbaudīt civilizācijas sniegtos labumus.

26.08.2014.

Miegs salds un vienīgais, kas spēj piecelt no gultas, ir doma, ka var nopeldēties viesnīcas baseinā. Paēdam brokastis, kuras beidzot nevajag gatavot pašiem, sapakojam mantas un pavadām Gunti uz lidostu. Mums pārējiem šodien sākas atpakaļceļš, doma ir braukt, cik vien spēka un nonākt maksimāli tuvu Čeļābinskai. Līdz Čeļābinskai gan netiekam, bet nobraucam lielu gabalu un jau pašā naktī tikai apstājamies pie neliela ezeriņa ceļa malā, lai turpat mašīnās arī pārnakšņotu.

27.08.2014.

Pieceļamies jau agri, turpat pie mašīnām ātri apēdam kādu maizīti un dodamies ceļā. Čeļābinskā ierodamies jau ap pusdienlaiku. Kamēr Jānis ar Šatālovu dodas atrisināt mašīnas problēmas (mašīna sāka raustīties tāpat kā šurpceļā), mēs - pārējie dodamies apskatīt Vēstures un novadpētniecības muzeju un tā vienu no galvenajiem eksponātiem – meteorītu, kurš 2013.gadā nogāzās šajā reģionā. Muzeja personāls, izdzirdot, ka esam ārvalstu ekspedīcija, piešķir mums gidu, kurš izstāsta visu par meteorīta nokrišanu un veidu, kā to izvilka no tuvējā ezera un nogādāja muzejā. Tāpat saņemam detalizētu informāciju par muzeju un tā eksponātiem. Muzejs ļoti plašs un liels, ar vairākiem stāviem un neskaitāmām zālēm, kas katra veltīta noteiktai eksponātu grupai. Tajā izstādīti eksponāti, sākot no bronzas laikmeta līdz pat mūsdienām. Pastaigājamies nedaudz pa pilsētu un dodamies Jevgēnija mājvietas virzienā, lai paēstu vakariņas, nomazgātos, nedaudz pagulētu un dotos ceļā. Jānim izdodas saremontēt auto, un pēc vakariņām un stundas miega dodamies māju virzienā.

28.08.2014.

Visu dienu pavadām braucot. Naktī piestājāmies pagulēt dažas stundas un turpinājām maršrutu. Pa ceļam apsveicam Artūru, kuram šodien ir dzimšanas diena. Nakti pavadām netālu no Ņizhnij Novgorod pilsētas.

29.08.2014.

Otro reizi šī brauciena laikā iebraucam Ņizhnij Novgorod pilsētā. Tā kā turpceļā neizdevās apskatīties pilsētas Kremli, tad šoreiz pilsētā iebraucam tieši šī iemesla dēļ. Izrādās, Kremlis aizņem palielu platību un tam ir iespējams apiet apkārt pa iekšējo mūri. Kremļa iekšpusē izvietotas dažādas administratīvās ēkas, kā arī liela militārās tehnikas ekspozīcija. Apskatām to un dodamies atpakaļ mūsu mašīnu virzienā. Šodienas mērķis - tikt maksimāli tuvu Latvijas robežai, lai jau rīt varam atgriezties mājās. Vēlā nakts stundā esam tikuši garām Maskavai un paliekam pļavas vidū, lai pagulētu vismaz dažas stundas.

30.08.2014.

Šodien ir beidzamā ekspedīcijas diena. No rīta visi pieceļamies, un gaisā valda nedaudz bēdīga atmosfēra. No vienas puses visi priecājas, ka tiks mājās un satiks mājiniekus, no otras puses - šis mēnesis bija skaistiem iespaidiem un piedzīvojumiem pārpildīts, un mēs apzināmies to, ka, pārbraucot robežu, viss piedzīvotais paliks par atmiņām. Galvās gremdējamies nostalģiskās atmiņās un braucam robežas virzienā. Jau pēc dažām stundām esam Latvijas teritorijā un vēl pēc dažām stundām - mājās!

Līdz šim šī ir bijusi garākā, tālākā un iespaidiem bagātākā ekspedīcija, kurā esam piedalījušies. Atmiņas un sajūtas palēnām, vairāku dienu garumā, pārpilda prātu un nostalģiskās sajūtas ik pa brīdim atgriežas. Ir milzīgs gandarījums par paveikto un redzēto, par to, ka esam redzējuši un piedzīvojuši lietas, kuras pirms dažiem gadiem tikai rādījās sapņos vai tika novērotas televīzijas ekrānā. Ir milzīgs prieks par mašīnām, kas izturēja šo sarežģīto un ~15 000km garo ceļa posmu. Mūsos mīt spīts un nemiers, kas neļauj mierīgi nosēdēt mājās un dzīvot vienkāršu un parastu dzīvi, mūs velk pie pirmatnējās dabas un pie vēl tālākiem un sarežģītākiem mērķiem. Jau šobrīd, sēžot pie datora un rakstot šīs rindas, galva ir pilna ar trakām idejām, un tā kā mūsu komandā ir līdzīgi domājošie, tad zinu, ka drīz vien mums jau būs kas jauns, par ko rakstīt šajā mājaslapā.

Šie iespaidi atmiņā paliks mūžīgi, un kā jau pēc pirmās ekspedīcijas secinājām – šis viss ir tikai sākums skaistam pasaules apceļošanas ciklam!

 

 

 

 

 

 

 

Visas ekspedīcijas



Ekspedīcijas galerija
Video no ekspedīcijas