Ekspedīcija uz Balto lāču zemi 2017

Visas ekspedīcijas

Ekspedīcija uz Balto lāču zemi 2017

Ekspedīcija uz Balto lāču zemi 2017

  • Datums: 2017.gada 20.marts - 17.aprīlis
  • Maršruts: Rīga - Jekaterinburga - Labitnangi - Baltā sala
  • Pilsētas: Rīga - Jekaterinburga - Labitnangi - Baltā sala
  • Ekspedīcijā piedalījās: Kristaps, Kaspars, Artūrs, Krišs, Andis, Jānis, Oļegs

Burlaks ir sagatavots ceļam, ēdiens nedēļai sapirkts, degvielas bākas uzpildītas, varam droši doties ceļā!

21.03.2017.

Esam tikuši līdz Maskavai! Dažas stundas pavadīsim šeit un tad uzsākam 26 stundu garo ceļu uz Jekaterinburgu.
Vilciena personāls bija nedaudz pārsteigts par "nelielo" somu daudzumu, ko mēs vedam sev līdzi.

24.03.2017.

Esam veiksmīgi nonākuši pirmajā nospraustajā galamērķī - Jekaterinburgā! Vakardiena tika veltīta tam, lai veiktu visas atmuitošanas procedūras, un Burlaka izkraušanai. Strādājām līdz vēlai naktij, un kad pulkstenis jau tuvojās pusnaktij, lepni varējām paskatīties uz mūsu paveikto darbu - Burlaks bija atguvis iepriekšējo izskatu, un šobrīd ir gatavs doties ekspedīcijā! Vakar satikāmies arī ar mūsu mašīnas "tēvu" Alekseju Makarovu. Izrunājām daudz un dažādas nianses par mūsu maršrutu un ieguvām noderīgu informāciju par degvielas uzpildes vietām un remonta iespējām mūsu nospraustajā maršrutā. Tāpat veicām nelielas, bet ļoti interesantas izmaiņas maršrutā, bet par šīm izmaiņām ziņosim nedaudz vēlāk. Šodien mašīna uzsāks ceļu uz Ivdel pilsētu, mēs viņai sekosim rīt agri no rīta un rīt vakarpusē jau plānojam veikt pirmos kilometrus pa ziemas ceļiem!

25.03.2017.

Šodien sākas mūsu īstā ekspedīcija! Burlaks ir sagatavots ceļam, ēdiens nedēļai sapirkts, degvielas bākas uzpildītas, varam droši doties ceļā! Tuvākās dažas dienas brauksim līdz augstākajai Urālu kalnu virsotnei - Народная. Mēģināsim uzbraukt tajā ar Burlaku. Ceļš vidēji sarežģīts, bet tā kā mūsu komandā ir cilvēki, kas šādu maršrutu jau ir veikuši ar visurgājēju, nesaskatam problēmas izbraukt paredzēto ceļa posmu. Tālāk brauksim pāri kalnu pārejai un izbrauksim jau mums zināmās vietās - pie pilsētas Inta, kas jau atrodas Komi republikā. Kopā ar mums ceļā dosies vēl viens visurgājējs - Makar, kas varēs sniegt atbalstu, ja tas būs nepieciešams.
P.S. Vakar, kamēr gatavojām savu transporta līdzekli ceļam, mūs satika Jekaterinburgas televizijas 4.kanāla reportieri, kuriem sniedzām interviju un izklāstijām mūsu maršrutu un visurgājēja priekšrocības. Sižets par mūsu ekspedīciju televīzijā būs pieejams nākošās nedēļas vidū.

28.03.2017.

Kopš sestdienas, kad startējām no pilsētas Ivdel, esam nobraukuši ~550km. Sākot no sestdienas vakara mūs vajā problēmas ar amortizatoriem. Līdz šodienai esam salauzuši 5 amortizatorus. Aizvakar mūsu komandas otrā mašīna aizbrauca atpakaļ uz Ivdel pilsētu, kurā gaidīja, kamēr no Jekaterinburgas atvedīs jaunus 12 amortizatorus. Vakar nomainījām visus 12 amortizatorus un sakombinējām jaunos atvestos amortizatorus ar tiem, kas bija palikuši veseli. Veiksim vēl nelielus remontdarbus, un šodien plānojam tikt līdz pilsētai Igrim. Ziemas ceļi sāk lēnām kust, tādēļ arī vidējais ātrums nedaudz mazāks nekā plānots - 20-25km/h. Šobrīd ziemas ceļi ir slēgti vieglajam transportam un kustība ir atļauta tikai ar visurgājējiem un kravas transportam ar paaugstinātu caurgājamību. Tā kā atrodamies Piepolārajā Urālā, telekomunikāciju pārklājums šeit ir ļoti minimāls, jo reģions ir ļoti mazapdzīvots. Tajos retajos ciematos, kuri mums gadās pa ceļam, iedzīvotāji dzīvo bez elektrības un sakariem.
Plānojam, ka ja viss iet pēc plāna, tad pēc 2-3 dienām būsim Labytnangi pilsētā, satiksim mūsu 7. līdzbraucēju Oļegu, kurš tur jau ir ieradies no Rīgas un dosimies ceļā uz Balto salu!

30.03.2017.

Vakar visu dienu baudījām kūstošos ziemas ceļus. Pa ceļam uzkrājām liekus ~200kg mālus un dubļus uz mašīnas, kas naktī sasala, cik varējām, notīrījām, bet šodien meklēsim automazgātuvi, jo Burlaks izskatās pēc lielas dubļu pikas.  
Tuvojoties Labitnangiem sniegs sāk palikt vairāk, un beidzot ir sajūta, ka iebraucam ziemā! Šodienas uzdevums sapirkt ēdamo un citas rezerves nākošajām 7-10 dienām, jo ceļā uz Balto salu veikali vairs nebūs pa ceļam. Tāpat šodien jāsalej degviela visās iespējamajās tvertnēs, jo pa ceļam arī degvielas uzpildes stacijas ir retums un ja paveiksies, degvielu dabūsim tikai Baltajā salā.

31.03.2017.

Šodien ir tā diena, kad mēs izbraucam no civilizācijas un braucam meklēt baltos lāčus!
Pirms izbraukšanas no Labitnangiem, mums vēl bija sarunāta intervija reģionālajai televīzijai, kura veido speciālu sižetu par mūsu ekspedīciju.
Ārā beidzot ir iestājusies ziema un aukstums, naktī bija -15. Vairāk uz Ziemeļiem sola vēl aukstāku laiku. Tas mums nāk par labu, jo sniega virskārta sasalst un Burlakam ir vieglāk pārvietoties pa šādu segumu.
Tā kā mums nav informācijas par telekomunikāciju pārklājumu paredzētajā maršrutā, mēģināsim pie pirmās iespējas informēt par ekspedīcijas gaitu, bet, kamēr mums nebūs pieejama zona, ekspedīcijas virzībai varēs sekot līdz mūsu GPS trekerī.

03.04.2017.

Kā jau iepriekš paredzējām, tad šeit Arktikā ir ļoti limitētas sakaru iespējas. Pēdējo divu dienu laikā, šī ir pirmā vieta, kur parādījās zona telefoniem. Esam pie pilsētas Bovanenkovo, kas atrodas Jamalas pussalas aptuveni vidū.
Šo divu dienu laikā esam nobraukuši ~500km pa ziemas ceļiem, tundru un upēm. Aptuveni 100km paši veidojām savu sliedi, jo neviens cits transporta līdzeklis nebija braucis šādu maršrutu.
Pa ceļam uzpildījām nedaudz degvielas, lai droši varētu nokļūt nākošajā uzpildes vietā.
Vakar beidzot arī sagaidījām sniega vētru (purgu). Tā kā redzamība bija knapi 5m, tad izvēlējāmies nemocīt sevi un tehniku un palikām gaidīt 4-5h līdz brīdim, kamēr nedaudz uzlabosies laikapstākļi un varēsim turpināt ceļu. Temperatūra aiz loga pazeminājās līdz -15/-17 grādiem, dēļ stiprā vēja bija sajūta, ka ārā ir vismaz -25/-30 grādi. Šobrīd vēl joprojām pūš stiprs vējš, bet sniegs vairs nesnieg, tāpēc varam turpināt ceļu.
Jamalas pussalā ziemas ceļi ir liels retums un tie ved tikai uz divām vietām - Bovanenkovo un Novij Port. Pārējā transporta plūsma notiek pa tundrā iebrauktu kravas mašīnas sliedi jeb mūsu variantā - vienkārši pa tundru. Vidējais pārvietošanās ātrums ir 15-20km/h, kas ir mazliet lēnāk nekā bija plānots, tādēļ, ja viss izdodas kā iecerēts, Baltajā salā mēs varētu būt tikai pēc 4 dienām. Pa ceļam paredzēta vēl viena degvielas uzpildes vieta un tad jau droši varēsim teikt, ka degvielas rezerves pietiks gan turpceļam, līdz polārajai stacijai, gan arī atpakaļceļam līdz Bovanenkovo pilsētai.

05.04.2017.

Urrraaaa! Mēs to izdarījām! Mēs varam droši teikt, ka esam bijuši tur, kur neviens no Latvijas vēl nav bijis ar savu transporta līdzekli - pie Baltās salas (остров Белый) Polārās meteorologu stacijas. Tas ir tālākais apdzīvotais punkts Jamalā, kas atrodas nedaudz augstāk par 73. Ziemeļu paralēli.
1933. gadā šeit tika izveidota Popova vārdā nosauktā Polārā hidrometeoroloģiskā stacija, kura līdz šai dienai darbojas nepārtrauktā režīmā, nosūtot apkopotos datus ik pēc katrām 3 stundām.
Mūs uzņēma ļoti jauki un patīkami cilvēki, kuri izstāstīja par to, kā ir dzīvot skarbajos Ziemeļu apstākļos un būt pilnībā atrautam no civilizācijas. Un kā ikdienā sadzīvot ar balto lāču klātbūtni.
Polārās stacijas teritorijā atrodas vairākas ēkas, kuras tiek izmantotas lielākoties vasarā, kā arī neliela baznīciņa.
Vietējie stāsta, ka mums ir paveicies ar laikapstākļiem, jo neesot pārāk auksts un nav stiprs vējš... mums gan liekas nedaudz savādāk, jo temperatūra ārā ir -23 grādi un vēja stiprums 8-12m sekundē... Nedaudz ilgāk pastāvot ārā, bārda sasalst un cepure pārvēršas nelielā ledus klucī.  
Rītdienas plāns ir saremontēt aizmugurējo riepu, kas nepārtraukti laiž gaisu un izbraukt apkārt salai, lai mēģinātu ieraudzīt kādu balto lāci.
Ceļu līdz Polārajai stacijai veicām nedaudz ātrāk nekā iepriekš paredzējām, jo pa pilnīgu tundru nācās veikt tikai kādus 170km, pārējos 125km braucām pa speciāli izveidotu ziemas ceļu, kas savieno gāzes urbšanas stacijas. Par šāda ceļa eksistenci uzzinājām no vietējiem un tas palīdzēja saīsināt maršrutu par ~ 1 dienu.
Pa ceļam satikām Jamalas pussalas etniskos iedzīvotājus - Ņencus, kas apmaiņā pret degvielu aizveda mūs uz savu apmetnes vietu un izrādīja savus dzīves apstākļus.
Tāpat, braucot caur tundru, novērojām dažādus neparastus cilvēka veidotus priekšmetus. Nospriedām, ka pēc izskata tie atgādina kādas kosmiskās raķetes vai kuģa atliekas, kuras nokritušas uz zemes šajā vietā. Vietējie daudz neko nezināja stāstīt par šiem priekšmetiem, tikai pieļāva iespēju, ka tie tiešām varētu būt nākuši no kādas kosmosa raķetes.
Tālākais mūsu maršruts vedīs gar Jamalas pussalas labo krastu līdz ciematam Sajaha, kur mums būs iespēja uzpildīt degvielu un turpināt ceļu atpakaļ līdz Labitnangiem.

06.04.2017.

Rīts sākās ar riepas remontu un teritorijas apskati. Tika noņemta Burlaka riepa, ieripināta caur riepas platuma durvīm Polārajā stacijā, siltumā, un atstāta nedaudz sasilt, lai varētu uzlīmēt ielāpus saplēstajām vietām. Kamēr riepa atkūst, veicām nelielu pastaigu pa apkārtējo teritoriju. Šeit ir speciāli noteikumi, kā pārvietoties pa salu, jo sakarā ar to, ka baltie lāči salu apdzīvo ļoti blīvi un nebaidās no cilvēku klātbūtnes, pastāv liela iespēja, ka lācis var pārsteigt nesagatavotus. Meteorologu stacijas teritorija un arī pašā salā ir aizliegts pastaigāties tumšajā diennakts laikā, kā arī, dienā pastaigājoties, jāpārvietojas vismaz 2-3 cilvēkiem kopā. Tāpat Polārās stacijas darbiniekiem ikdienā, izejot no telpām, vienmēr līdz ir somiņa ar priekšmetiem un ieročiem, lai aizbiedētu lāčus.
Sākot riepas remontu, sapratām, ka tai jāuzliek vismaz 10 ielāpi, tādēļ tika pieņemts lēmums izmantot rezerves riepu un šo līmēto riepu atstāt rezervē.
Mums ir savs rituāls, kuru izpildām katrā ekspedīcijā - izgatavojam speciālu koka dēlīti, kurā ir informācija par ekspedīciju un mūsu komandas simbolika. Šādus dēlīšus esam uzstādījuši katrā ekspedīcijā, kurā esam braukuši. Šoreiz dēlīti uzstādām Baltās salas Polārajā stacijā pie speciāli šādiem nolūkiem paredzēta staba. Kopīgā bilde un tad varam uzsākt ceļu!
Pēc 16iem visi remonta darbi bija pabeigti, un varam turpināt mūsu maršrutu apkārt salai, lai mēģinātu atrast kādu balto lāci. Diemžēl, līdz tumsas iestāšanās brīdim bijām atraduši tikai vairākas lāču pēdas, bet pašus lāčus neizdevās ieraudzīt. Pārbaudījām arī, kā ir nedaudz ielūzt ar Burlaku ledū, bet mašīna bez īpašas piepūles izbrauca no ielūzušās vietas un bez aizķeršanās turpinājām ceļu. Līdz naktij bijām tikuši atpakaļ kontinentā - vietā, kur atstājām 15 degvielas kannas, lai atslogotu mašīnas svaru braucot pa ledu, brīdi pavērojām ziemeļblāzmu un gājām pelnītā atpūtā.

07.04.2017.

Rīts saulains un patīkams, tikai -15 grādi un atšķirībā no iepriekšējās nakts, kad ārā bija -25 un pūta ļoti spēcīgs vējš, kurš atdzesēja mašīnas salonu tā, ka ar ieslēgtu autonomo salona apsildi temperatūru mašīnas salonā neizdevās pacelt vairāk par 10-12 grādiem. Šonakt bija silts. Atpakaļ braucot, pārvietošanās ātrums jau ir daudz lielāks ~30km/h, jo braucam pa savu izbraukto ceļu, kurš pa šo laiku ir paspējis piesalt, un ir izveidojusies cieta virskārta, pa kuru ir viegli pārvietoties ar zemspiediena riepām. Aizbraucām līdz vietai, kur mums bija sarunāta degviela (pa ceļam jau sākām papildināt bākas ar kannās salieto degvielu, jo nobraukts bija liels gabals kopš pēdējās uzpildes reizes, bet tā kā mums bija ~300l rezerve kannās, tad droši zinājām, ka līdz uzpildes stacijai tiksim), uzpildījām 720l abos visurgājējos un turpinājām ceļu. Pusdienas paēdām vietējā gāzes urbšanas stacijas strādnieku ciematiņā. Pavāres ceļamaizei mums iedeva iepriekš izceptās kotletes un vistiņas, tā kā ēdiens mums tagad pietiek ilgam laikam.   Nobraucām vairāk nekā 300km un vakarā ap 12iem gājām gulēt, iepriekš gan nedaudz pavērojām ziemeļblāzmu un mēness halo.

08.04.2017

Rīts auksts, bet saulains! Laiks tik patīkams, ka, neskatoties uz lielo aukstumu, ir patīkami pastaigāt pa balto sniega plašumu. Mašīnas salonā visas metāla detaļas, kas saskaras ar āru jeb korpusu, ir sasalušas un apsarmojušas. Pat pie ātrumkārbas salonā ir sarmas kārta. Paēdam brokastis un jau 8os startējam Sjajahas virzienā, līdz pilsētai ~230km. Ceļš ļoti skaists, ved caur kalnainu apvidu un upju ielejām. Vakarpusē esam jau pie pilsētas un Makara ekipāža brauc uz pilsētu, lai uzpildītu degvielas rezerves un nopirktu pārtiku. Lai piebrauktu pie pašas pilsētas, beidzamos 10km jābrauc pa jūru, jo ziemā tur ir izveidots ziemas ceļš. Mēs Burlakā gaidām ārpus pilsētas, jo šaurajās ielās ir ļoti grūti izgriezties ar tik lielu mašīnu. Pilsētā nejauši tiek satikts mērs, kurš laipni uzņem mūsu ekspedīciju un uzdāvina 300l ar dīzeļdegvielu. Pilsētas galva izstāstīja pilsētas vēsturi un to, ka tā attīstījusies pēdējos gados. Pilsēta veidota kā ziemeļbriežu audzētāju centrs un ostas pilsēta. Atvadoties viņš gan brīdina, lai ātri braucam prom, jo tuvojas sniega vētra un mums līdz normālam ceļam ir vairāk 450km. Braucam līdz vēlai naktij, ātri paēdam vakariņas un ejam gulēt, jo nolemjam rīt startēt agrāk, lai nobrauktu pēc iespējas vairāk kilometrus.

09.04.2017.

Rīts atkal saulains un patīkams, no solītajiem mākoņiem un purgas pagaidām nav ne miņas, tādēļ nedaudz iekavējamies ar brokastu ēšanu un uzsākam kustību tikai 8:30. Šajā braucienā daba mūs lutina ar dažādām parādībām - naktīs varam novērot mēness halo un košu ziemeļblāzmu, dienās vērojam pilnu saules halo. Šodien šis halo ir īpaši izteikts, tāpēc ik pa brīdim piestājam lai safotografētu un uzfilmētu to. Nobraucām nedaudz vairāk kā 100km, un pienāca arī solītā sniega vētra. Braucām līdz brīdim, kamēr redzamība to atļāva, bet pēc ~30 nobrauktām minūtēm sapratām, ka ceļu turpināt ir pārāk riskanti, jo vairs neko nevarēja saskatīt, pat zemes reljefs 5m attālumā no mašīnas bija saplūdis ar debesīm vienā piena baltā masā. Kamēr stāvējām, vētra pieņēmās spēkā un vakarpusē (kā vēlāk uzzinājām) tā sasniedza pat 20-23m sekundē lielu vēja stiprumu. Tā kā šādus laikapstākļus solīja vēl dažas dienas, izdomājām, ka nakts melnumā ar ieslēgtiem visiem prožektoriem var aptuveni saskatīt iepriekš iebraukto ceļu. Tā kā Burlaks ir daudz augstāks nekā Makars, un redzamība arī līdz ar to ir nedaudz labāka, braucām pa priekšu. Vētra nebija mazinājusies, un lai orientētos braukšanas virzienā, bija nepieciešami 3 cilvēki - viens brauca pie auto stūres, otrs skatījās navigācijā iepriekš iebraukto treku, trešais skatījās pa malām un palīdzēja saskatīt apkārtējo reljefu un ceļu. Šādi virzījāmies diezgan raiti uz priekšu - ~15km/h. Kad bijām nobraukuši aptuveni 25-30km, nonācām pie neliela kalna, kurā vajadzēja uzbraukt, viss kā parasti - 2. pakāpes pazeminātie ātrumi, riepu spiediens atbilstošs, priekšējais tilts saslēgts, atliek tikai uzbraukt augšā, bet nekā... Burlaks paliek kalna vidū un netiek tālāk. Mēģinām vēlreiz - nekā. Ieslēdzam visus 3 reduktoru diferenciāļu bloķēšanas mehānismus un joprojām - nekā... Kaut kas nav tā kā vajadzētu būt. Ripinoties atpakaļgaitā no kalna, dzirdam nepatīkamu metālisku skaņu vidējā tiltā, vienlaicīgi rācijā no blakus mašīnas mums paziņo, ka vidējie riteņi negriežas. Saprotam, ka problēma nopietna, bet vēl nav zināms, cik nopietna. Makars izbrauc sliedi, lai mēs tiktu augšā kalnā, kurā tiekam ar kādu 5. mēģinājumu, un apstājamies, lai konstatētu bojājumus.
Atverot mašīnas nodalījumu, kurā atrodas transmisija, saprotam, ka bojājums ir nopietns - viens no kardāniem ir izrauts no sava stiprinājuma, vidējā tilta sadales kārbā ir nolauztas visas stiprinājuma skrūves, kas to savieno ar pašu tiltu, nolauzts sadales kārbas stiprinājums, kas to tur pie korpusa, kā rezultātā sadales kārba ir izrauta no tilta. Deformācijas rezultātā bojāta bremžu sistēma. Nav zināmi, kādi bojājumi ir pašos sadales kārbas zobratos un tilta zobratos. Saprotam, ka šodien vairs ceļu turpināt nevaram. Tā kā ir 1:30 naktī, un vētra tikai pieņemas spēkā, nolemjam, ka sadales kārbas bojājumus novērtēsim rīt. Modinātājs uzlikts 6:15, lai laicīgi varam sākt remontu. Miegs tramīgs, jo ir neziņa, vai spēsim turpināt ceļu vai nāksies auto evakuēt no tundras.

10.04.2017.

Pieceļamies agri, ātri uzvārām tēju, brokastis neēdam, bet sākam vērt vaļā sadales kārbu. Ārā vēl joprojām plosās sniega vētra. Nakts laikā ap mašīnu bija saputināts 80cm liels sniega valnis. Makaru piedzinām pavisam klāt Burlakam, lai vismaz viena mašīna būtu aizvējā, un spētu uzsildīt salonu. Burlakā darbojas abas autonomās salona apsildes ar pilnu jaudu, tādēļ naktī salonā bija pietiekoši silts. Pēc aptuveni stundas esam atvienojuši visus kardānus un izcēluši sadales kārbu. Saprotam, ka sadales kārbas zobratiem ir aplauzti daži zobi, tāpat tilta korpusam ir norautas un ielauztas 6 skrūves, cietis reduktora zobratu pāris. Lai būtu vairāk jautrības, reduktora korpusam atrodam plaisu. Sadalāmies vairākās komandās, lai viens otram nemaisītu un remonts tiktu paveikts ātrāk. Vieni strādā pie sadales kārbas reanimācijas, citi pie reduktora korpusa remonta.
Ap 14tiem saprotam, ka bez brokastīm un pusdienām nevaram iztikt, tāpēc paņemam pusdienu pārtraukumu un pagatavojam garšīgas pusdienas no brieža gaļas konserviem ar makaroniem. Tā kā dzeramais ūdens mums jau ir beidzies, izlīdzamies ar kausētu sniegu. Burlakā ir speciāla tvertne sniega kausēšanai, no kuras ūdens satek speciālā tvertnē, kur tālāk tas tiek padots uz virtuves daļu. Pēc pusdienām turpinām remontu.
Sadales kārbas zobratu zobiem tiek pieslīpētas asās šķautnes. Grūtāk veicas ar reduktora korpusa remontu. Klāt tikšana salauztajai vietai ir sarežģīta un neērta. 5as no ielauztajām skrūvēm izdodas izskrūvēt ar grūtībām, bet tomēr izdodas. Kā vienmēr, problēmu sagādāja 6tā, atlikusī skrūve. Lai arī pie tās klāt tikt bija visvieglāk, tika pavadītas vairākas stundas, līdz pieņemam lēmumu - stiprinām sadales kārbu tikai uz 5ām skrūvēm.
Laiks sāk skaidroties, un ap 16tiem jau debesis ir skaidras un vēja nav vispār! Stāvam ārā un apbrīnojam Ziemeļu dabas spēku un varenību, stundu atpakaļ Tu esi bezspēcīgs dabas stihijas priekšā, bet tagad spīd saule un nekas neliecina par bijušo vētru!
Ap 21iem esam salikuši visu ritošo daļu atpakaļ, un ir pienācis patiesības brīdis - jāizkustas no vietas, lai saprastu, vai viss darbojas. Ātrumkārba tiek ielikta D pozīcijā un auto sāk ripot! Priecīgi saprotam, ka remonts ir bijis veiksmīgs un varam saviem spēkiem turpināt ceļu uz Labitnangiem, lai tur jau veiktu nopietnāku remontu un aizvietotu bojātās daļas. Vienīgi neizdevās atjaunot bremžu sistēmu, tāpēc šobrīd sanāk pārvietoties bez bremzēm, kas jāsaka, tundrā nav īpaši vajadzīgas.
Paēdam vakariņas un sākam braukt civilizācijas virzienā. Līdz daudz maz normālam ceļam 140km, pēc tam vēl 160km pa vidējas kvalitātes ziemas ceļu. Nolemjam, ka brauksim bez apstājas, lai laicīgi tiktu atpakaļ pilsētā un varētu uzsākt remonta darbus. Pa ceļam satiekam 2 Trekola tipa mašīnas, kur vienai arī ir salūzusi sadales kārba un viņu šobrīd Kamaz velk līdz pilsētai. Lai vieglāka braukšana, braucam visi kopā, jo pie situācijas ja Burlakam kaut kas atkal notiek, ir smagā mašīna, kas mūs var aizvilkt prom no tundras.

11.04.2017.

Bez apstājas braucam aiz smagās automašīnas un abiem Trekoliem. Tā kā gulēts ir maz, Burlaka šoferi mainās ik pēc 3-4 stundu braukšanas. Ap 13iem esam jau tikuši līdz pilsētai Pajuta, kurā beidzas ziemas ceļš un sākas uzbērumam līdzīgs ceļš ar daudz cietāku pamatu. Paēdam pusdienas un dodamies uz Labitnangiem. Jānobrauc ~160km. Esam ieplānojuši, ka vakarā jau varētu būt pie Jevgēnija Skazkas bāzē un noparkot tur mašīnu, lai rīt varētu uzsākt remontu. Kad palikuši ~100km, salonā sāk parādīties nedaudz dīvaina, metāliska skaņa. Atverot transmisijas daļu secinām, ka tiltā un sadales kārbā vairs nav eļļas... tātad bojājumu nav izdevies novērst līdz galam. Ielejam 2l eļļas un braucam tālāk. Pēc 30km apskatāmies eļļas līmeni vēlreiz un atkal viss ir tukšs. Ielejam eļļu vēlreiz, bet tā kā smērvielu rezerves mums sāk beigties, ar satelīta telefona palīdzību sazvanām Jevgeniju Labitnangos un sarunājam, ka viņš mums brauc pretī ar eļļas kannām. Satiekam viņu jau vēlā vakarā, kādus 30km aiz Labitnangu pilsētas. Izlijušajā eļļā sāk parādīties metāliskas skaidas, kas nozīmē, ka tiek bojāti zobrati vai tilta korpuss. Pēc 12iem tiekam bāzē un dodamies gulēt. Rīt no Jekaterinburgas ar lidmašīnu tiks atvesti jauni tilta zobrati un atlikušās rezerves daļas, lai mēs varētu veikt pilnvērtīgu remontu. Zinot to, ka nākošā diena būs smaga, nolemjam, ka jāizguļas līdz 9iem, lai pietiktu spēks strādāt līdz vēlam vakaram.

12.04.2017.

Tundras vidū, nejauši satikām Jamalas ziņu kanāla reportierus. Uzzinot par mūsu maršrutu un transporta līdzekli, viņi vēlējās uzņemt sižetu par mums. Šeit var redzēt sagatavoto ziņu raidījumu: vesti-yamal.ru/ru/vjesti_jamal/medvedya_poka_ne_vstretili_no_tsel_dostigli_ekstremalyi_iz_latvii_dobralis_do_ostrova_belyiy161446Kamēr mums nav atvestas rezerves daļas no Jekaterinburgas, izmantojam iespēju apskatīt Salehardas kultūras pieminekļus. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki šajās vietās jau bija bijuši pagājušā gada ekspedīcijas laikā, bet Andis Salehardā ir pirmo reizi, tādēļ piebraucam pie monumenta, kur Polārais loks šķērso pilsētu, un mamuta pieminekļa, kas ir Salehardas un Jamalas simbols. Šodien diviem ekspedīcijas dalībniekiem jālido mājās, jo viņiem strauji tuvojas vīzas beigu termiņš. Pavadām Oļegu un Artūru, atgriežamies atpakaļ bāzē un sākam jaukt ārā vidējo tiltu, kardānus, sadales kārbu, kā arī noņemam vidējos riteņus, lai varētu demontēt tiltu. Novērtējam bojājumus - tilta korpusā radusies plaisa un bojāti zobrati. Pieņemam lēmumu mēģināt sametināt tilta korpusu, un pēc tam to samainīt vietām ar aizmugurējo tiltu, jo tas nav bojāts, un lielākā slodze ir tieši vidējam tiltam. Paralēli no Jekaterinburgas mehāniķi atveda jaunu reduktoru, zobratu pāri un skrūves, kuras ieskrūvēt iepriekš nolauzto skrūvju vietā. Pēcpusdienā esam demontējuši un izjaukuši vidējo tiltu un korpuss tiek nosūtīts metināšanai. Noņemam arī aizmugurējos riteņus, lai demontētu tiltu, un secinām, ka atlikušie 4 Toyotas amortizatori nav izturējuši slodzi un salūzuši. Pie viena nomainām arī tos pret pastiprinātajiem amortizatoriem. Iepriekš tas netika darīts, jo šos amortizatorus turējām rezervē, ja gadījumā rodas nepieciešamība nomainīt kādu no jaunajiem amortizatoriem.

Vakarā esam noņēmuši arī aizmugurējo tiltu un sākam montēt pie tā reduktoru ar sadales kārbu. Ap 22iem ir sametināts vidējā tilta korpuss. Tā kā Burlaks ir lielāks kā jebkura mums pieejamā garāža Labitnangos, tad visi remonta darbi notiek turpat ārā, sniegā un -15 grādos. Tiltu un sadales kārbu gan ir iespēja salikt siltā garāžā. Ap 23iem ārā paliek aukstāks ~-23 grādi, tādēļ nolemjam remontu turpināt rīt un dodamies vakariņās un uz pirti, ko priekš mums iekurinājis Jevgenijs Skazka. Rīt atkal gaidāma remonta diena, tādēļ jau ap 1iem dodamies gulēt.

13.04.2017.

Pamostos ap 5iem no rīta, no tā, ka salst deguns. Saprotam, ka abām autonomajām salona apsildēm nav nostrādājusi automātika un tās nav ieslēgušās, un pie āra temperatūras -25/-27 grādi, salons ļoti ātri atdziest. Ieslēdzam apsildi manuālajā režīmā, uzvelkam cepures un var turpināt gulēt vēl dažas stundiņas.
Ap 8iem ceļamies, paēdam brokastis un turpinām remontu... Ap pusdienlaiku esam salikuši abus tiltus un varam uzsākt to ievietošanu atpakaļ Burlakā. Tā kā vidējais tilts nāk saliktā veidā kopā ar sadales kārbu un sver vairāk nekā 100kg, tad atpakaļievietošanas process bija smags un laikietilpīgs. Pēc vairāku stundu darba abi tilti bija savās vietās. Pie veiksmīga iznākuma vakarā mēs varētu sākt braukt uz Igrim pusi. Aizbraucam nopirkt pārtikas krājumus atpakaļceļam un ap 22iem startējam no bāzes. Sākums iepriecina, nobraucot pirmos 100m nav nekādu lieku trokšņu vai vibrācijas. Bet, diemžēl... Pēc nobrauktiem 2km parādās vibrācija un nepatīkami krakšķi, atveram ritošās daļas un transmisijas telpu un mēģinām noteikt trokšņa cēloņus. Izskatās, ka jāmaina 2 kardāna krustiņi. Atgriežamies atpakaļ bāzē un turpinām remontu. Pēc brīža kardāns jau ir gatavs un mēģinām braukt vēlreiz. Šoreiz viss kārtībā un lieku trokšņu nav. Jevgenijs Skazka pavada mūs līdz ziemas ceļa kontrolpostenim, atvadāmies no viņa, un beidzot pēc 2 dienu nepārtraukta remonta uzsākam mājupceļu. Nobraucam ~10km un stājamies malā, lai paēstu ātras vakariņas un ietu gulēt. Ārā pa to laiku sākas atkal sniega vētra, bet mūsu miegu tas netraucē.

14.04.2017.

Pieceļamies tikai pēc 7:30, jo iepriekšējās dienas remonta darbi un vēlā nakts braukšana rada izmaiņas rīta grafikā. Nakts auksta -25/-27, pūta spēcīgs vējš, tādēļ mašīna pa nakti atkal nedaudz atdzisusi un bija vēss guļot. Toties, izlienot no guļammaisa, dzestrā gaisa dēļ, miegs uzreiz pāriet.   Ārā atkal ir uznākusi sniega vētra, redzamība ~15/20m, tomēr šoreiz mēs atrodamies uz plata ziemas ceļa, tādēļ ir vieglāk noorientēties un mēs turpinām ceļu. Secinām, ka sniega vētras šeit uznāk tieši tik pat ātri un neplānoti kā pāriet, jo pēc 3-4 stundām debesis ir zilas un apkārt valda pilnīgs bezvējš. Pa nakti ir sasniguši ~30 cm sniega, tādēļ satiekam daudz pretim braucošus traktorus, kas tīra un blietē ziemas ceļu.
Nonākam līdz pilsētai Muzhi, kur saprotam, ka mašīnā atkal parādās metāliska skaņa un vibrācija. Tajā pašā laikā otra mašīna pa rāciju ziņo, ka tai atskrūvējies kardāna stiprinājums un viņiem jāapstājas uz nelielu remontu. Arī mēs izmantojam šo pauzi, lai saprastu skaņas un vibrācijas cēloni. Pārbaudot visus iespējamos mašīnas mezglus, kas varētu izdot šādu skaņu, pieņemam, ka pie vainas ir kardāns, kurš bija atdalījies pirmās tehniskās ķibeles laikā. Noskrūvējot to, vizuālus bojājumus neredzam, tāpēc pieskrūvējam to atpakaļ un turpinām ceļu. Saņemam informāciju, ka visi ziemas ceļi ir uz izjukšanas robežas un mums nav iespējas atgriezties pilsētā Ivdel, no kuras sākām mūsu ekspedīciju. Operatīvi meklējam citus ciematus, uz kuriem var atbraukt treileris un līdz kuriem iet nosacītais ziemas ceļš. Pēc 30min no mūsu štāba saņemam informāciju, ka vieta, uz kurieni mums jābrauc, ir Priobje. Treileris līdz turienei var piebraukt pa asfaltu, mēs - pa ziemas ceļu. Saorganizējam arī mikroautobusu, kurš aizvedīs mūs līdz 1000km tālajai Jekaterinburgai. Piesakām visiem, ka būsim tur rīt pēcpusdienā, jo jānobrauc tikai 300km. Pabraucot tālāk no pilsētas, sniegs uz ceļiem nav tīrīts un veido vismaz 70cm sniega segu. Mūsu visurgājējiem tā ir dabiskā vide, un mēs bez piepūles pārvietojamies pa virsu sasnigušajam ceļam. Žēl noskatīties uz pārējiem transporta līdzekļiem, kas mokās un mēģina šturmēt sasnigušo ceļu. Nesaprotam, kāpēc mums teica, ka ziemas ceļi ir izjukuši un upēs jau sāk kustēties ledus, jo šeit vēl ir dziļa ziema.
Labā noskaņojumā aizbraucam līdz pilsētai Berezovo, kur upes malā paliekam pa nakti. Paliek nedaudz skumji, jo šovakar ir noslēdzošās vakariņas Burlakā un arī visā ekspedīcijā, ja viss iet pēc plāna, tad rīt ap šo laiku mēs jau brauksim mikroautobusā uz Jekaterinburgu. Pie apvāršņa pasakaini skaista ziemeļblāzma 4 dažādās krāsās (foto būs nedaudz vēlāk), vairākas stundas vērojam šo dabas parādību. Pēc šāda vakara noslēguma miegs salds un domas jau lēnām sāk pārslēgties uz mājupceļa režīmu.

15.04.2017.

Modinātāju esam uzlikuši uz 8:30, šodien nav steigas, mums palikuši tikai 140km līdz vietai, kur mūs gaidīs treileris, kas nozīmē, ka pie līdzšinējā pārvietošanās ātruma šādu attālumu nobrauksim 3-4h. Pa nakti sasniguši vel 10/15cm svaiga sniega. Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Tiekam līdz pilsētai Igrim, kur uzpildām degvielu un izbraucot nedaudz ārpus pilsētas apstājamies uz pusdienu pauzi. Režīms šodien nesteidzīgs, jo ir tikai 13:00, bet mums palikuši tikai kādi 90km līdz finišam. Pabraucot vēl kādus 10-15km, pēkšņi ziemas ceļi sāk strauji izbeigties, un apkārt viss pārvēršas ūdens un dubļu masā. Nebijām gaidījuši tik strauju laikapstākļu un ceļu izmaiņu. Uzzinām no vietējiem, ka ziemas ceļi ir slēgti un ka tikai retas kravas automašīnas vēl brauc pa šo posmu. Pēc kādām 3-4 dienām šie ziemas ceļi vairs nebūs braucami vispār un to vietā būs purvi un upes. Mašīnām braukt sāk palikt arvien grūtāk un vietām, lai izbrauktu, nākas saslēgt priekšējo tiltu un izmantot 4. pakāpes pazeminātos ātrumus. Vidējais ātrums nokrītas līdz 10km/h. Posms, ko domājām nobrauksim dažu stundu laikā, mums aizņēma gandrīz visu dienu. Pa ledu šķērsojām arī Obas upi, kas likās, ka vietām var atvērties, jo virs ledus jau bija neliela ūdens kārta. Priobje tiekam tikai ap 22:30, sakārtojam līdzņemamās mantas, saliekam tās busiņā un uzdzenam mašīnu uz treilera. Paēdam vakariņas Burlakā un ar skumīgu skatienu aizslēdzam durvis un sakāpjam busiņā, lai brauktu uz Jekaterinburgu. Šobrīd var teikt, ka ekspedīcija ar Burlaku ir noslēgusies. Mums vēl atlicis aizbraukt līdz Jekaterinburgai, tad ar vilcienu līdz Maskavai un vēl ar vilcienu līdz Rīgai. Braucam busiņā un nostaļģiskās pārdomās vēlreiz apciemojam Balto salu vai kādu no Ņencu etniskajām jurtām. Ekspedīcija atstājusi ārkārtīgi daudz pozitīvu iespaidu un pārdomu!  Ekspedīcija uz vietām, kur ar parastu tehniku nokļūt ir ārkārtīgi grūti, reizēm pat neiespējami. Paldies Burlakam, par to, ka aizveda mūs līdz nospraustajam mērķim un atveda arī atpakaļ!





Visas ekspedīcijas