Murmanska 2013

Visas ekspedīcijas

Murmanska 2013

Murmanska 2013

  • Datums: 2013.gada 28.jūlijs - 12.augusts
  • Maršruts: Rīga-Oņegas ezers-Kandalakša-Hibīnu kalni-Murmanska-Ribačijas pussala
  • Pilsētas: Rīga-Murmanska
  • Ekspedīcijā piedalījās: Kristaps, Kaspars, Jānis, Krišs, Edgars, Artūrs, Guntis, Artūrs P., Jānis Z., Kaspars B.

Bija pats vasaras vidus, laiks bija fantastisks, un mēs sākām apjaust Polārās dienas ietekmi uz dienas kārtību. Ap pulksten 9:00 vakarā, bija sajūta, ka ir pēcpusdiena, vakara enerģija deva spēkus un likās, ka diena tikai sākas. 40 kilometrus aiz Umbas, devāmies mežā iekšā un pēc neilga brīža sasniedzām Baltās jūras krastu. Te bija kāda plaša zvejnieku sēta, kuras saimnieks mums veikli pārdeva nākamā rīta brokastis un ekskursiju, kā arī ieteica, kur meklēt piemērotu vietu nometnei.

28.07.2013.

Izbraucām svētdienas vēlā pēcpusdienā - pilnīgi nejēdzīgā laikā ekspedīcijas uzsākšanai, bet tā kā sāpīgi īsajā Latvijas vasarā radi un draugi mēģina nedēļas nogales piebāzt ar kāzām, nācās pielāgoties.

Skonto Būves autostāvvietā, kur sākās mūsu fiziskais ceļš, apsargi mums sagādāja asaru gāzes baloniņus, visādam gadījumam novēlēja „salauzt kāju”, un mēs devāmies ceļā. Latvija, tad Igaunija, un naktī esam Narvā, kur mums paziņo, ka, tā kā neesam pieteikušies rindā, tad mūsu robežas šķērsošanas laiks ir tikai nākamās dienas 11:00. Dusmīgi noparkojamies Statoil benzīntanka stāvvietā un ejam gulēt.

29.07.2013.

Mēs pamodāmies Statoil benzīntankā, gulējuši mašīnās un nikni uz Igaunijas valdību par ieviesto kārtību. Paēdām, veicām rīta tualeti un devāmies uz robežkontroles punktu garām, skaistajam Narvas cietoksnim. Šķērsojām Igauņu robežu, iebraucām neitrālajā robežjoslā, un mūs pārņēma patīkama saviļņojuma sajūta, jo tur pēc pārsimts metriem pletās Krievija, lielākā valsts pasaulē un mūsu austrumu kaimiņš, kura ietekme uz mūsu valsts vēsturi ir nenovērtējama.

Krievijas puses robežpunkts pārsteidza ar laipnām sievietēm, un likās, ka pat narkotikas meklējošie suņi smaida un luncina astes. Mēs pajokojām, mums atjokoja, lūk, šādi ir jāveido pirmais iespaids par savu valsti. Iebraucām Krievijā - ceļš normāls, abās pusēs pļavas, nelielas mājiņas - viss kā pienākas. Tālāk ceļš veda uz tuvumā esošo Sanktpēterburgu.

Bija ieplānots sapirkt produktus, jo pēc Vogina pieredzes, dodoties tālāk uz Ziemeļiem, krietni saruks preču klāsts, turklāt pieaugs atsevišķu produktu cenas. Pašā Ziemeļu galvaspilsētā neiebraucām, jo izvēlējāmies braukt pa vienu no apvedceļiem. Iepirkāmies, paēdām vareņikus un auksto zupu kādā no piepilsētas lielveikaliem. Pilniem mašīnu bagāžniekiem un vēderiem metāmies iekša Krievijā. Kādas 4h pasēdējām korķī, bet tas nekas, jo mums ir laba kompānija, turklāt bija iespēja kaujas apstākļos iemēģināt rācijas, kas mums deva jūtamas priekšrocības, plānojot un veicot satiksmes manevrus, kā arī vienkārši daloties emocijās.

Ģeogrāfiski uzreiz pēc Sanktpēterburgas sākas dabas taiga ar saviem skuju koku mežiem un purvainiem apvidiem, kurus apdzīvo lāči un tiņi jeb āmrijas. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, lai kā arī gribētos, nevienu no minētajiem taigas iemītniekiem satikt neizdevās, bet to klātbūtne dažviet bija jūtama. Ceļā pavadītais laiks ļāva nonākt pie kāda secinājuma, jo ne šajās, ne citās Krievijā pavadītajās dienās nemanījām nekādas lauksaimniecības pazīmes. Pirmās govis un kazas redzējām pēc 14 dienām – Solovecu salās, un arī tur tās vairāk kalpoja kā tūristu fotogrāfiju fons. Neredzējām apstādītus vai apartus laukus, neredzējām lauksaimniecības tehniku uz ceļiem, neredzējām vispār nekādas darba pazīmes, neņemot vērā kūpošos rūpnīcu skursteņus un ceļu darbiniekus, kas ar asfaltu līmēja ciet grants ceļu bedres.

Braucām cauri sādžām, kuru nami, līdzīgi kā Latgalē, bija krāsoti zilās, sarkanās un citās košās un dzīvespriecīgās krāsās. Īpatnība, kas dūrās acīs, bija lielais attālums starp zemi un pirmā stāva logu. Nolēmām, ka tas tāpēc, lai istabā nodrošinātu saules gaismu laikā, kad apkārt valda bieza sniega sega. Nāca pirmais Krievijas vakars, izbraucām Lodejnoje poļe, šķērsojām upi Svirj, kas bija Belamor kanāla fragments un savienoja divus Eiropas lielākos ezerus – Lādogas un Oņegas ezeru. Uzreiz nogriezāmies no ceļa un pēc kilometra, upes Svirj krastos, iekārtojām nometni. Nometnē valdīja puicisks saviļņojums: pirmās vakariņas, pirmo reizi izvilktas teltis, ugunskurs, alus, smiekli, skaists saulriets, peldēšanās pa pliko, baržas, kas lēnām slīd pa kanālu un salds miegs.

30.07.2013.

Pirmais īstais ekspedīcijas rīts. Tomēr tie krievi un lāči nav nemaz tik bīstami kā sākumā šķita! Arī tušonka un šņabis ir veiksmīgi aizgājuši pa barības vadu, un jūtamies lieliski. Kanālā, kurā vakar saimniekoja baržas, šorīt smagnēji velkas kruīza kuģi, saule spīd, un smaidīgi ļaudis no kuģiem mums māj un fotogrāfē. Nokopuši brokastis, teltis un atkritumus, bijām jau nostājušies zemajā startā, un izrādījās, ka Vogins kaut kur ir nobēdzinājis sava rumaka aizdedzes atslēgu. Kā jau nereti šādos brīžos, tas, kas sākās kā joks, turpinājās kā vispārēja mobilizācija un stundas ilgi meklējumi. Šādās ekspedīcijās rezerves atslēga stāv pie pārinieka, un Vogins neķēra kreņķi, un mēs izmantojām šo iespēju, lai dotos tālāk, atslēgu tā arī neatraduši. Laupot lasītājam pārsteiguma momentu, pateikšu, ka nodevīgā atslēga atradās pēc vairākām dienām alus kastē.

Pēc neilga brīža tās pašas Svirj krastos nonācām mūsu pirmajā un vienīgajā modernā tūrisma punktā. Tas bija plašs un ļoti krāšņs etnogrāfisko ēku komplekss - Verkhniye Mandrogi (Верхние Мандроги) ar dažnedažādām naudas tērēšanas iespējām.

Pats etnogrāfiskais komplekss sastāvēja apmēram no 20 lielām ēkām, kurās bija izvietotas daiļamatnieku darbnīcas, suvenīru tirgotavas un ēdnīcas. Viss izskatījās garlaicīgi skaisti līdz brīdim, kad ekspedīcijas dalībnieki apmeklēja šņabja muzeju. Par 100 samaksātajiem rubļiem pienācās 4 dažādu šņabīšu degustācija muzejā, vai neliels, tematikai atbilstošs suvenīrs pie izejas.

Nodomājām, ka “laba daudz nevajag” un nu jau labā noskaņojumā izstaigājām plašo teritoriju, pabrīnījāmies par tūristu straumēm, kas pameta turpat piestājušo kruīza kuģu klājus un metās iekšā šņabja un citos muzejos. Devāmies tālāk. Ceļš bija drausmīgs, un katrā ciematā bija ceļu kvalitātei pielāgota biznesa konjunktūra: auto servisi, disku metināšana un neskaitāmas iespējas iegādāties auto rezerves daļas. Diezgan ātri konstatējām, ka zilajam Patrolam ir izsistas bukses, veikalos izdevās atrast tikai Ņivu un Bobiku bukses, tomēr izrādījās, ka Patrolam tās der tīri labi. Ik pa brīdim mums gadījās kādas remontpauzes - te bukses jānomaina, te jāpieskrūvē kāda auto detaļa, kas no kratīšanās atdalījusies. Vienu no šādām reizēm izmantojām, lai ieēstu tušonku ar kādu piedevu.

Tas brīdis bija klāt! Pēc ilgākas maldīšanās beidzot bijām nonākuši pie vietējās apkaimes lepnuma un acurauga – zemūdenes B-440. Ļaudis bariem un autobusiem drūzmējās uz zemūdenes pusi. Izložņājām konservbundžu, un ar kaunu jāatzīst, ka bija žēl iztērētās naudas, jo īpaši tāpēc, ka, neskatoties uz iepriekš rūpīgi sagatavoto „krievu mēli”, ko centāmies demonstrēt pie kasēm, mūs darbiniece, ne mirkli nešauboties atkoda, un mums bija jāmaksā ārzemnieku biļešu cena.

Puiši mazliet pastrīdējās par elektro un dīzeļmotoru izmantošanu zemūdenēs, bet mūs ar Milleru, sēžot ārā uz soliņa, nomocīja daudz nopietnāka mīkla. Nemanot pie zemūdenes no viena vai vairākiem autobusiem bija izsēdināta tūristu delegācija ar fotoaparātiem, karodziņiem un vienādām sejām, un mēs nekādi netikām gudri, kādas nācijas vēstneši tie ir. Japāņiem šie izskatījās par noskrandušu, ķīniešiem par vecu, korejiešus mēs atmetām informācijas trūkuma dēļ. Vārdu sakot, interesanti pavadījām laiku, sēžot pie zemūdenes un vērojot cilvēkus.

Tā nu mēs trallinājām gar Oņegas ezera austrumu krastu uz ziemeļiem. Par Oņegas ezeru klīst dažādi nostāsti, un viens no tādiem stāsta, ka ezerā esot mistiska sala, uz kuras cilvēks, sperot kāju, var pazust uz vairākām nedēļām, jo uz salas it kā pārklājoties paralēlās pasaules, un internetā tam ir atrodami vairāki pierādījumi. Jau paskatoties uz Oņegas ezeru kartē, tās būtiski atšķiras no līdzās esošā Lādogas ezera, kurš atgādina regulāras formas objektu, savukārt Oņegas ezers atgādina drīzāk kleksi vai traipu.

Oņegas ezeram ir vēl kāda īpatnība, kas to padara īpašu visas pasaules kontekstā - tie ir petroglifi. Trešās dienas vakarā pa pamatīgiem bezceļiem bija ieplānots sasniegt Besov nos, un tieši šie sagaidāmie bezceļi, kas šķīra petroglifus no civilizācijas, lika puišiem priekā tvīkt un spiegt aiz laimes.

Pirmais bezceļš ar lielo burtu. Pirmā iespēja pa īstam pārbaudīt sevi un dzelžus. Īsi pirms bezceļa satikām vietējās autoritātes, kas pravietoja, ka, ja mēs tiksim pāri vecajam tiltam, kurš ir sabrucis, mēs tiksim līdz galam. Pāri tiltam tikām viegli tomēr, paveroties apkārt, redzēju, ka Millers auj zābakus, jau it kā pareģodams, ka ar Edgaru pie stūres nāksies daudz brist. Pārējie vilka bahilas, pārbaudīja vinčas un nodrošinājās, lai lāpstas būtu pa rokai. Sākās ceļš, un pēkšņi atdūrāmies pret milzīgu, purvaini dubļainu, dziļām risēm izbraukātu peļķi. Daudzi necentās izbraukt tai cauri, bet gan bija izbraukājuši pa abām tās malām apbraucamus ceļus. Pēc līdzīga scenārija šausmas uz bezceļa turpinājās vēl 3 h – peļķes, dziļas rises, dubļi, šauras apbraukšanas pa tumsu starp kokiem. Adrenalīns tecēja pa ausīm laukā, Millers dabūja noskraidīties un izbļauties, puiši -izsmieties. Ap pusnakti bijām pie ezera.

4 stundās mierīgi var aizbraukt no Liepājas līdz Zilupei, bet mēs 4 h tovakar veicām 30 km. Ejot kājām, domāju, ka būtu bijis ātrāk. 10 minūtes kopš atbraukšanas mūs pārsteidza divi jaunieši, kas atnāca no arheologu nometnes un izkļančīja cigaretes. „Mēs šeit neesam vieni”.

Vogins bija laimīgs, ka esam veiksmīgi nokļuvuši galā. Virsaitis, kuru pilotēja Znotiņš, savas zemās piekares dēļ, pāris reizes bija spiests izmantot vinču, kas šo braucienu darīja vēl īpašāku. Žombuks apliecināja savas lieliskās pilota un sava Patrola caurejamības spējas. Edgars mazliet bija apskādējis mašīnas dekoratīvos elementus, kurus nākamā rītā Vogins ar Milleru rekonstruēja ar urbja un savilcēju palīdzību. Varu tikai iedomāties, kādas bija Millera tās 4h, kuru laikā viens vājprātīgais lauza viņa mašīnu!

31.07.2013.

„Skaisti” ir vārds, kas pirmais nāca prātā, pamostoties un iznākot no telts. Tā kā vakar ieradāmies vēlu naktī, tikai tagad redzējām jūrai līdzīgo Oņegas ezeru un skaisto zelta pludmali, un līci, kuru ierobežoja divi ragi.

Pabrokastojām un devāmies pētīt petroglifus. Smilšu pludmali lēnām nomainīja klintis, un mums bija iespēja pašiem atklāt dažādos klints kalumus, jo nekur nekādu norāžu nebija, kas tika darīts ar nodomu, lai novērstu petroglifu bojāšanu. Petroglifos pārsvarā tika attēlotas dzīvas radības – stirnas, aļņi, stores, gulbji un viena patiešām iespaidīga cilvēciska būtne, kas krietni pārsniedza pārējās gan lieluma, gan iespaida ziņā. Kā vēlāk noskaidrojām pie arheologiem, šī būtne bija zemes un auglības simbols. Petroglifu izcelsmes laiks dažādos avotos atšķīrās, tomēr valdīja uzskats, ka tie ir cēlušies laika posmā no 2.g.t.-3.g.t.p.m.ē. Apskatījām tuvumā esošo, vēl somu laikos celto bāku, devāmies uz līča otru malu pie arheologiem, cerībā uzzināt sīkāk par petroglifiem un apkārtni.

Kad ielāčojām arheologu republikā, mūs uzņēma ar zināmu atturību, tomēr par lūzuma mirkli kalpoja tas, ka Voginam un arheoloģisko darbu vadītājai Madonas apkārtnē sazīmējās kopīga paziņa - Vogina bioloģijas skolotāja, ar kuru cienītā profesore 70tajos gados Lubāna apkārtnē veica izrakumus. Kopš šī brīža mums tika veltīta pirmklasīga viesmīlība.

Noskaidrojās, ka šie arheologi ar savām ģimenēm (saskaitīju ap 20 cilvēkiem) šeit pavada apmēram vienu mēnesi gadā. Apmetne bija pamatīga – ar kārtīgām teltīm, malkas šķūnīti, pirti un normālu tualeti. Cilvēki izskatījās laimīgi, un mēs viņus pametām tādi paši – šī bija pirmā saskarsme ar krievu viesmīlību un plašo sirdi. Mēs būtu palikuši šeit ilgāk, bet ekspedīcijas mērķis lika doties tālāk. Atpakaļceļš bija daudz raitāks, Millers izrādījās labāks braucējs, un kolonna virzījās gandrīz bez aizķeršanās.

Atlikušajā dienas daļā mērojām ceļu līdz Medvežegorskai. Pa ceļam apskatījām tālu ezerā iestieptu zemes strēli, kas bija klāta ar smiltīm un atgādināja nelielu tuksnesi. No šejienes pavērās skats uz vēl kādu Oņegas ezera īpatnību. Vairākus desmitus kilometru gara, apmēram pārsimts metrus plata zemes joma, kas kartē izskatījās kā gara adata, tik šaura, ka pat neticējās, ka tā ir dabas radīta.

Lielu iespaidu uz mums atstāja Saules Halo (gredzenveida varavīksne ap sauli), ko redzējām šīs dienas pēcpusdienā, turklāt tas bija īpašs, jo abās malās tam bija tā saucamie saules suņi (saules atspulgi). Šādu parādību rada ledus kristāli spalvu mākoņos 5-10 km augstumā un tā esot visai bieža.

Oņegas ezera krastos apskatījām neparasti skaistu baznīcu, kura viscaur bija izgatavota no koka dēļiem, ieskaitot kupolus un krustus. Šādas arhitektoniskas iezīmes bija novērojamas visā Karēlijā  dažāda veida ēku celtniecībā, un, acīmredzot, kamēr pasaulē viens pēc otra tika nomainīti akmens, bronzas un dzelzs laikmeti, sāmi, kas uzskatāmi par šī reģiona vēsturiskajiem iemītniekiem, palika uzticīgi koka laikmeta ērtībām.

Dienas piepilda piedzīvojumi, nevis stundas, un mēs bijām gatavi pabeigt dienu un laidām gar Medvežegorsku uz kempingu Boļšaja Medvedica, aiz muguras atstājot Oņegas ezeru, kas sirdīs paliks uz mūžu.

Kempings pārsteidza ar saviem modernajiem vaibstiem. Tas atradās iežogotā teritorijā, meža vidū, kur pie iebraukšanas mūs pārbaudīja apsardzes darbinieks. Kempings sastāvēja no vairākām tikko celtām, svaigām ēkām, kurās katrā bija vairāki numuriņi, dušas, pirtis un pats galvenais - te bija ēdnīca. Mēs bijām ieradušies krietni vēlāk, nekā bijām solījuši, tomēr vakariņas mums apsolīja pagatavot.

01.08.2013.

Rīts sākās ar Sandamohu, vietu, kur 10 ha platībā 1937-1938. gadam Staļina represiju rezultātā tika nošauti un 236 bedrēs aprakti 9500 cilvēki, kuri pārstāvēja 58 tautības, tai skaitā latviešus. Masu slepkavību upuri bija ieslodzītie no Solovecu salām, Belomorkanāla celtnieki un apkārtnes iedzīvotāji. Tikai 1997.gadā, 60 gadus, kopš šausminošajiem notikumiem, šī vieta tika oficiāli atzīta, kā piemiņas vieta, kā arī tika atzīti šeit veiktie noziegumi.

Pēc tam sasniedzām Medvežegorskas pilsētu, kurā dzīvo ap 15’000 cilvēku un to no 1941-1944 bija okupējusi Somija, atbildot uz Krievijas agresiju. Medvežegorska ir svarīgs administratīvais punkts Belomor kanāla sistēmā, tāpēc pilsētas centrālais un svarīgākais nams ir Belomorkanāla administrācijas ēka, bet kura šobrīd vairāk atgādina pamestu Padomju laiku lielveikalu.

Tālāk devāmies uz 2. Pasaules kara laikā izveidotiem somu aizsardzības bunkuriem, kas bija izveidoti mežainā apvidu, klintīs un pārsteidza ar kolosālajiem apmēriem. Bunkuri atradās līdzās izgāztuvei vai karjeram un nekādas norādes neliecināja, ka te tuvumā ir kaut kas tik interesants. Somu bunkurs kā jau bunkurs – drošs, paslēpts klusā klintī un apaudzis ar kokiem. Bunkura virsotnē, apkārtnes novērošanas vajadzībām, bija izvietots milzīgs čuguna kupols. Šāds kupols, ņemot vērā tā apmērus, ir katra sevi cienoša melnā metāla zagļa sapnis un izaicinājums, turklāt iespēja apgānīt okupantu militāros objektus sevī ietver vēl citas motivācijas dimensijas. Viens varonis apkārtnē bija atradies un ar autogēnu metis izaicinājumu kupolam.

Mūsu ekspedīcijai Kandalakša bija īpaša ar to, ka te mēs pirmo reizi redzējām Balto jūru un pirmo reizi iebraucām Kolas pussalā. Izbraucot cauri Kandalakšai, devāmies gar Kolas pussalas Dienvidu piekrasti virzienā uz Umbu. Bija pats vasaras vidus, laiks bija fantastisks, un mēs sākām apjaust Polārās dienas ietekmi uz dienas kārtību. Ap pulksten 9:00 vakarā, bija sajūta, ka ir pēcpusdiena, vakara enerģija deva spēkus un likās, ka diena tikai sākas.

02.08.2013.

Tālu ziemeļos līdzās jūrai, kas nereti mēdz būt skarba, pat iznīcinoša, daba, par spīti visam, spēja kopt un veicināt savu raksturu. Iespējams, tas bija viens no iedvesmas avotiem, kas lika tā saucamiem „pomoriem” pirmajiem apmesties te un palikt uz visiem laikiem. Viens no šādiem palicējiem mūs gaidīja, lai pacienātu ar pašķidru zivju zupu un tādiem pašiem vēstures stāstiem.

Noklausījāmies īsu ievadu pomoru vēsturē un dzīves ziņā, kā arī uzklausījām pārmetumus latviešu strēlniekiem pa komunisma uzvaru Krievijā. Triumfāls ekskursijas noslēgums mūs gaidīja mežā, kur bijām ievesti, lai saimnieks mums izrādītu savus pa Krievijas mežiem un purviem salasītos 2.Pasaules kara dzelžus.

Tālākais ceļš mūs veda uz vietu, kur Varzuga ietek Baltajā jūrā. Tur mēs saskārāmies ar īsta tuksnešu pārvarēšanu. Virsaitim nemitīgi pārkarsa dzinējs, un vīri bija spiesti atpalikt. Liktenis viņus par to atalgoja, jo Pērkons Varzugā pie pašas iztekas noķēra pirmo zivi - foreli. Turpat arī nopeldējāmies.

Mums likās, ka redzam roņus, Millers pat filmēja, uzkāpis uz auto jumta. Kārtīgi paēdām tušonku ar makaroniem un devāmies atpakaļ uz Umbu, pa ceļam iebraucot kādā tiešām savādā ciematā - Kuzomenja. Tas, līdzīgi kā apkārtne, bija smilšu ieskauts. Ciematā dzīvoja ap 400 iedzīvotāju un bija 4 veikali. Pretim veikalam bija baznīca ar svaigi apzeltītu kupolu, kas pamatīgi kontrastēja ar apkārtnes noplukušajām mājelēm. Veikalos valdīja tai pusei ierastas merčendaizinga metodes - plauktu bija 5 reizes vairāk nekā preču, kas būtiski atviegloja izvēles izdarīšanu.  

Ceļš uz Umbu bija pa ārkārtīgi sliktu segumu, pēc kura konstatējām, ka Radziņam ir problēmas ar siksnu. Umbā satiktā policija mūs eskortēja līdz darbnīcai un sarunāja, ka mūs pieņem. Mēs vairākas stundas pavadījām remontdarbnīcā, kuras darbinieki spīdēja ar sulīgu „mātes valodu” un mums silti ieteica ar mūsu NATO dalībvalsts numuriem laisties mežos, jo 2. augusts ir desantnieku diena, un puiši furaškās, zilbaltos, strīpainos kreklos un karogiem ar uzrakstu „Nikto krome nas” ("Никто кроме нас") meklēs piedzīvojumus.

Pēc nesekmīgā auto remonta mēs paklausīgi salēcām zirgos un pametām Umbu - ļoti skaistu pilsētu ar klinšainiem krastiem, rāmo līcīša ūdeni, un neskaitāmām krāsainām laivu būdām. Sākās mūsu ceļš bezgalīgajā Krievijas taigā. Braucām līdz spēku izsīkumam, jo polārā diena māna ar savu gaišumu, un attapāmies tikai ap pusnakti. Apstājāmies skaistā meža ielokā pie neliela ezeriņa un iekārtojām nometni, paēdām tikai roltonus un sakritām teltīs kā nosisti.

03.08.2013.

No rīta aiz telts durvīm mūs gaidīja odu un knišļu ordas. Nedēļa aiz muguras. Noskaņojums lielisks. Guļam vidēji 5h dienā. Grūtākais uzdevums ir Voginam, kurš ceļas pirmais un tad apstaigā pārējās teltis, un ar dažiem lamuvārdiem viņam izdodas mūs pamodināt. Nekādas kurnēšanas līdz šim nav bijis.

Septītā diena pagāja skaistās taigas apskāvienos - meži, purvi, strauti. Neatceros, vai mēs vispār satikām kādu cilvēku, bet atceros, ka pirmo reizi sastapāmies ar lāču klātbūtni - viņa augstības taigas karaļu ekskrementu veidolā.

Pirms braucām taigā iekšā, viens no svarīgākajiem punktiem bija ciemats Inga, kuru mēs sasniedzām visai drīz. Tā pirmā un vienīgā apdzīvotā vieta 2 dienu laikā, kurā bija jūtama cilvēku klātbūtne, un mēs pat dažus no tiem redzējām. Kā zināja stāstīt Vogins, ciematu, līdzīgi kā visus šai apkārtnē, izveidoja izsūtītie, tomēr Inga atšķīrās ar to, ka to bija iekarojuši latvieši.

Pēc Ingas, vairākas stundas kratoties pa taigu, pēkšņi, mums pretim brauc pirmā mašīna, ko satikām pēdējo divu dienu laikā. Esam satraukti: tas ir GAZ66, piesardzīgi apstājamies, no mašīnas izlec 3 jauni puiši, jau pēc sejām skaidrs, ka tie ir sirsnīgi cilvēki. Iedzeram, jokojam, smejamies. Puiši uzzina, ka ar mums ir divi frizieri un pusei pa jokam piekrīt, lai viņiem nogriež matus. Tiek izspēlēta viena no sirreālākajām ekspedīcijas ainām – taigas vidū nekurienē 13 jauni vīrieši dzer šņabi, ēd pīrāgus un ceļa vidū vienam tiek griezti mati.

Pēc pāris stundām sasniedzām milzīgu ar asfaltu noklātu lidlauku. Tas bija celts aukstā kara laikā kā punkts, kur, gadījumā, ja PSRS veiktu bumbvedēju lidojumu uz rietumu valstīm, tad te lidmašīna varētu uzpildīt degvielu garajam pārlidojumam pār Atlantijas okeānu. Te sarīkojam dragreisa paraugdemonstrējumus.

Septītās dienas pievakarē mēs apstājāmies pie tilta, kuram līdzās pāri upei atradās dzelzceļa tilts kā sāpīga, jau sen metāllūžņos nodota dzelzceļa zīme. Upe bija neparasti skaista un pilna ar akmeņiem, un, atklāti izsakoties, skats no dzelzceļa tilta, pateicoties uzbēruma vietai, sniedzās pāri apkārtnei. Puiši kopīgiem spēkiem sarūpēja kuņģim atslodzes maltīti – laša siera zupu, kurā tika pagatavots konservu lasis.

04.08.2013.

Ceļi kļuva akmeņaināki, un bija sajūta, ka lēnām tuvojamies klinšainākiem apvidiem, proti, Hibīniem. Bija ļoti silts, un satiktie krievi apgalvoja, ka esam laikā, kad te tiek pārsniegti siltuma rekordi. Bijām apdeguši tā, it kā brauktu pa Turciju, un, protams, noskaņojums bija lielisks. Pēc salīdzinoši īsa pārbrauciena iebraucām Revdā, kur veicām iepirkumus - tušonku un citus vietējos labumus. Izbraucot ārā no taigas, nolēmām uzbraukt kalnā, kuru jau, purvos esot, redzējām no liela attāluma. Šis kalns bija tāds, kādu daba pirms miljoniem gadu to ir radījusi – gandrīz nekādas veģetācijas, pelēks un tuksnešains.

Kirovsku sasniedzām jau vakarā, bija vēls, bet gaišs. Izbraukuši cauri pilsētai, devāmies Hibīnu kalnu grēdā, kuru padarīja īpašu tas, ka kalni sākas pēkšņi - gan kartē, gan dabā. Hibīni ir kā tāda pumpa purva vidū, kas pirms miljoniem gadu ir izspiesta seismiskās aktivitātes rezultātā. Kirovska padomju laikos bija slavens kalnu slēpošanas kūrorts, tāpēc visapkārt redzami pacēlāji un slēpošanas trases. Nonākam MČS bāzē, kur mūs sagaida Vogina draugs, kurš ierāda istabiņas vai telts vietas, pabaro ar paštaisītiem pelmeņiem, ko gatavojis no Maskavas atvilināts pavārs, un vēlāk kopā ar mums iedzer viskiju.

Puiši ieiet pirtī, bet mēs ar MČS saimnieku ilgi sarunājamies par to, ka netaisnība visur ir vienāda. Sarunas fonā dzied sienāži, kaut kur tepat čukst strautiņi, un mēs esam tādā kā kalnu bļodā, kurai pāri pārklāts zvaigžņots audekls – šī vieta viennozīmīgi apbur!

05.08.2013.

Civilizētas brokastis, kafija, daudz sveši cilvēki - tās ir lietas, kas kādu laiku bija pametušas mūsu ikdienu un no jauna parādījās MČS bāzē. Millers ar Kasparu piestiprināja skaistu koka piemiņas zīmi pie MČS bāzes vārtiem, un mēs devāmies iekšā Hibīnos. Ceļi bija sarežģīti – Edgars bija pie stūres, un vienā momentā nepaklausīju Millera norādēm un nolikos ar slieksni uz akmens, samērā nopietni apskādējot auto.

Ceļi veda pa sarežģīti braucamu apkārtni - daudz akmeņu, slīpas nogāzes, kas no braucēja prasa pacietību un nepārtrauktu koncentrēšanos. Šī bija laiska diena. Mums līdz vakaram bija jānokļūst Murmanskā, kas bija salīdzinoši netālu, tāpēc visās pieturvietās varējām pavadīt vairāk laika. Piebraucām pie kāda ūdenskrituma, daži aizgāja pārgājienā uz virsotni, meklējot ūdenskrituma iztekas avotu, un atgriezās laimīgi. Pēc ilgām stundām mašīnās, šodien bija iespēja izstaigāties, kas atjauno tonusu gan locekļos, gan galvā un sirdī.

Arī Hibīni bija kontrastu pilni, par ko pārliecinājāmies, ieraugot milzīgās, apzināti un brutāli iznīcinātas mežu platības, kurās koki bija nogāzti un aizdedzināti. Šāda rīcība tika skaidrota ar atsevišķu ekonomisko grupējumu vēlmi noplacināt Hibīnu tūristisko pievilcību un pavērt iespējas minerālu ieguvei. Hibīni ir unikāli pasaules kontekstā ar neaptveramo minerālu daudzveidību, kas ir īpaši piemēroti minerālmēslu ražošanai. Mums pastāstīja, ka 60tajos gados Hibīnos tika pat izmēģināta atombumba, neskatoties uz tuvumā esošo Kirovsku un Apatītiem.

Hibīnu kalnu ielokā atradās vairāki lielāki un mazāki ezeri un ezeriņi, un viens no tiem mums sagādāja lielisku piedzīvojumu. Mēs nolīmējām ar makgaivereni (līmlente) visas durvju spraugas, jo ceļš 3 reizes veda cauri ūdenim, nereti tam sasniedzot logu līmeni. Mums mašīnā ūdens netika, ko nevarētu teikt par Sajūgu - tur puiši ilgi smēla ūdeni laukā no salona. Pērkons nolēma nopeldēties pa pliko, un liels bija viņa pārsteigums, kad izrādījās, ka ezers ir tik sekls, ka pat pēc 50 noskrietiem metriem ūdens bija knapi pāri potītēm.

Tālāk devāmies uz Murmansku un, uzbraucot uz Pēterburgas- Murmanskas šosejas, vēlreiz pabraucām garām  Mončegorskai. Pilsēta no attāluma izskaitījās kā liela rūpnīca, no kuras nāca laukā indīgu dūmu mākoņi, kas aiz sevis atstāja izdegušu dabas strēli, skābo lietu sekas. Šī bija kārtējā reize, kad mēs saskārāmies ar to absurdo skatu, kad absolūti fantastiski skaista apkārtne dzīvo, izdzīvo un cīnās par izdzīvošanu līdzās smagajai rūpniecībai, kurā, šaubos, vai tiek ievērota dabas aizsardzības normas - dabas Krievijā taču ir tik daudz!

Murmanska

Jau neilgi pēc iebraukšanas Murmanskā, saskārāmies ar vietējām satiksmes īpašībām. 8. Žigulītis, nerādot pagrieziena rādītāju, lēnām un mērķtiecīgi centās ieņemt manu vietu joslā, es tikai pēc vairākkārtējiem kolēģu aicinājumiem nobremzēju un ielaidu viņu starp sevi un priekšā braucošo Sajūgu. Millers mūsu kuslajām miesām, sagādāja pārsteigumu – viesnīcas numuriņus, kur bija atrodams siltais ūdens un pods, ārkārtīgi svarīgs sīkums pēc daudzām mežos pavadītām dienām.

Vakars restorānā – lielisks ēdiens, dzēriens un labākā kompānija, kādu vien var vēlēties. Vakara noslēgumu pavadījām bārā starp militāristiem, norvēģu lāču medniekiem un vietējiem naktstauriņiem. Murmanska atstāja par sevi arhitektoniski nožēlojamas pilsētas iespaidu: blokmājas, kaut kādas garāžas, neizmantots ūdens tuvums, daudz militāristu uz ielām, ostas ar neskaitāmiem krāmiem un Aļošu kalna galā starp lidmašīnām un lielgabaliem.

06.08.2013.

Mūsu ceļš veda Norvēģijas virzienā – tas ritēja no kalna lejā un tad atkal augšā ar gariem, lēzeniem nobraucieniem un uzbraucieniem. Daba bija samērā bagātīga un likās līdzīgāka Latvijā ierastajai. Mūs priekšā gaidīja šlagbaums (barjera), jo mēs tuvojāmies īpašai teritorijai. Tikām noinstruēti posteņa darbiniekiem apgalvot, ka dodamies uz Norvēģijas pilsētu Kirkenesi, nekādā gadījumā neminot, ka mēs braucam uz Ribačij (Zvejnieku) pussalu. Jau pirms posteņa manījām zīmi ceļa malā, kas norādīja, ka nogriezties no ceļa var tikai Krievijas Federācijas pilsoņi. Tā kā vienīgais izbraucamais ceļš uz pussalu bija tikai pārsimts metru aiz posteņa, mēs veicām māņu manevru, pabraucām tam garām un iebraucām netālu esošā kafejnīcā padzert kafiju un ieēst, pārmaiņas pēc kaut ko, kas nav tušonka. Nogaidījām kādu mirkli ar nolūku, lai robežsargi aizmirst par mūsu eksistenci, un braucām atpakaļ, lai iešmauktu pagriezienā. Pēc pagrieziena nobraucām kādu gabaliņu, lai sagaidītu mūsu gidu.

Neilgi pēc gida ierašanās notika viens no savdabīgākajiem un aizdomīgākajiem notikumiem brauciena laikā - pēkšņi cauri krūmiem izlēca 4 cilvēki ar kamerām un mikrofoniem, sakot, ka ir Murmanskas televīzija, un ņēmās mūs vienu pēc otra intervēt. Tikai jautājumi lika aizdomāties par kaut kādiem citiem motīviem, piemēram, meiteni interesēja, vai mēs plānojam meklēt kara trofejas, norādot uz lāpstu, kas piestiprināta uz jumta.

Gids jeb Indiānis, kā mēs viņu iesaucām, svilināja ar savu bobiku tā, ka mēs netikām līdzi. Vogins dusmojās par to, ka jālauž mašīnas, visticamāk Indiānis nolēma parādīt - kurš gan cits, ja ne bobiks ir šo bezceļu karalis. Par šīs pussalas dabas skaistumu runājot - šeit bija brīži, kad skatoties, elpa aizrāvās un ainava likās pati pilnība! Pat gaisma te bija izcila, un 2. Pasaules kara atstātās dzelžu drātis daba bija padarījusi par iederīgu ainavas sastāvdaļu. Te bija īsta tundra - klintis, mazi ezeriņi, sūnām un ogām klātā zeme, klusums un miers.

Neviena putna, neviena koka, tikai miers, pat stiprākās vētras laikā daba izskatītos tieši tāpat, tikai tā te viss var pastāvēt – kļūstot nemainīgs. Kā stāstīja Indiānis, vajadzētu vairākus simtus gadu, lai pēc nopostīšanas vai ugunsgrēka daba šeit pilnībā atkoptos. Tundra ir visizturīgākā, bet vienlaikus trauslākā no veģetācijām. Braucām un ik pa laikam piestājām, lai Indiānis varētu pastāstīt par Padomju armiju un 2. Pasaules kara piemiņas vietām vai to, kā cēlušies tie vai citi toponīmi.

Piestājām pie kārtējās apskates vietas, kur ceļš bija tālu pārskatāms un veda kalnā. Klausoties Indiāņa stāstus, redzējām tiešām iespaidīgu ainu – 3 bruņu transporti parādījās kalna galā un lēnām pārvietojās mūsu virzienā. Vogins nokomandēja, lai nemēģinām kustēties, elpot un filmēt. Uz pirmā bruņu transportiera jumta sēdēja komandieris, un ar caururbjošu skatienu vēroja mūs caur Terminatora cienīgām saulesbrillēm. Uz pārējiem auto sēdēja puikas, kuru sejas demonstrēja pārākuma sajūtu.

Pienāca vakars - laiks, kuru grūti šeit nosaukt par vakaru. Ap pusnakti metām braukšanai mieru, lai gan ārā bija tik gaišs kā dienā – saule taisījās rietēt, lai pēc stundas vai divām parādītos turpat līdzās no jauna. Šajā vietā tušonka garšoja dievīgi! Mēs sēdējām savos krēslos un skatījāmies, kā paisums vienu pēc otra aprij akmeņus savā ceļā, kā lēnām slīd laivas pa jūru, un cik daba, ja tai netraucē, spēj būt skaista savā daudzveidībā.

07.08.2013.

Indiānis jau no paša rīta mūs gaidīja, lai izvizinātu pa pussalu. Pēc neilga brauciena sāka iezīmēties Padomju armijas atstātā mantojuma pēdas - nonācām kādā pamestā virsnieku ciematā, kurš izskatījās pamests apmēram pirms 20 gadiem. Ciematā atradās 2 piecstāvu ēkas, kuras ieskāva klubs, skola, slimnīca un dažas saimniecības ēkas. Dzīvokļi bija labi izremontēti, un arī kluba apgleznotās sienas vēl joprojām vēstīja par iepriekš valdošo gaisotni. Ciematā kādreiz dzīvoja ap 400 cilvēku. Paveroties apkārt, bija grūti iedomāties, ka šī vieta kādreiz būtu varējusi būt apdzīvota un sabiedriska - pilna ar virsnieku sievu čalām, bērnu smiekliem un suņu rejām.

Turpinājumā mūsu ceļš veda uz tālāko ziemeļu punktu Krievijas Eiropas daļā — uz Мыс Немецкий, tā vēsturiskais nosaukums – Kegora rags. 16. Gadsimtā šeit bija tirdzniecības vieta, caur kuru veda Krievijas un Eiropas tirdzniecības ceļš. Šis ir kontinentālās Krievijas Eiropas daļas pats tālākais ziemeļu punkts. Te atradās bāka un neliela ēka, kurā dzīvoja bākas apkalpotājs ar savu ģimeni. Uz ceļa pirms iebraukšanas bija izvietota barjera, ko, Indiāņa iedrošināti, mēs apbraucām pa pļavu. Virsaitis, kuru nebeidza piemeklēt dažādas tehniskas ķibeles, bija atpalicis un, nemācēdams apbraukt barjeru, saķērās ar bākas pārraugu ģimenes locekļiem.

Apmēram pēc stundas brauciena sastapām vēl kādu cilvēka darba traipu – spoku pilsētiņu, kura acīmredzot kalpoja kā armijas bāzes tehniskā nodrošinājuma centrs, jo tajā atradās vairāki desmiti nelielu ēku, kurās tika glabāta un apkopta militārā tehnika, ieskaitot raķetes. Tālāk redzētais nošokētu ikvienu, kurš kaut nedaudz jūtas  dabas draugs. Ceļš gāja pārsimts metrus no jūras, un vairāku kilometru garumā ceļam abās pusēs bija redzami neskaitāmi dzelzs krāmi. Skats, lai arī briesmīgs, pretendēja uz zināmu māksliniecisko vērtību, jo krāmi, kas bija gan vecas metāla gultas, gan cepeškrāsnis, gan ledusskapji, neatradās kaudzēs, bet gan perfekti izkliedēti pa vienam ļoti plašā teritorijā un likās kā izvietoti ar nodomu.

20 gadus nevienam nav bijis ienācis prātā šo miskasti savākt, tāpēc daba ar rūsas, lietus un sala palīdzību, cik nu spēja, centās tikt ar šiem lūžņiem galā, panākdama to, ka visi šie kādreizējie priekšmeti bija vienā – rūsas krāsā un radīja tiešām iespaidīgu ainu. Indiānis mūs aizveda uz kādu piekrasti, kur bija iespējams apskatīt skaistas klintis, ziemeļbrieža skeleta atliekas (starp citu, Znotiņš nākamajā dienā atrada briežu ragu) un roņus jūrā.

08.08.2013.

Diena sākās jau naktī, kad pamodāmies no briesmīga, vētras sacelta trokšņa. Lielo 4vietīgo telti bijām uzcēluši klajā vietā, tieši vētrai pa ceļam. Neapmierinātību mūsos izraisīja tas, ka bija sabojājies, ikdienā mūs pavadošais, izcilais laiks, turklāt šī diena bija izplānota, kā pirmā un pēdējā diena bez auto.

Tagad uz to visu atskatoties, esam priecīgi par to, ka 2 naktis bija iespēja piedzīvot savādāku tundru, kas vairāk līdzinās pati sev, un kur gada lielāko daļu ir lietus, sals, vētras un sniegs. Millers ar Žombuku un Znotiņu aizbrauca filmēt pamestās kazarmas - pilsēta (militārais ciemats) Скорбеевский. Militārā bāze, kas tika uzcelta 20. gs. 60. gadu sākumā un darbojās līdz 1993. gadam, kad militāristi pameta šo pilsētu. Pirms tam šeit bija senāka koka apbūve. Skats tiešām iespaidīgs - pamestas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, garāžu komplekss, raķešu novietne, skola, pirts, centrālā ēdnīca, kultūras nams un daudzas citas ēkas, kuru nozīmi šodien vairs nav iespējams noteikt. Iepriekšējā dienā, kad pirmo reizi šķērsojām šo vietu, tā izskatījās savādāka un ne tik draudīga, varbūt tāpēc, ka ārā bija saulains un skaists laiks, varbūt arī tāpēc, ka pašiem bija pacilātāks noskaņojums. Šodien tā izskatījās baisi drūma un pelēka... Jo vairāk staigājām pa pamestajām mājām, jo vairāk pārņēma tāda nepatīkama nolemtības sajūta. Bija pagājuši aptuveni divdesmit gadi kopš pamestās ēkas turējās pretī skarbajai Ziemeļu dabai, bet tā mērķtiecīgi darīja savu un lēnā garā iznīcināja padomju kara paliekas, padarot to par kārtējo sadrupušo spoku pilsētu. Vogins pa to laiku kopā ar Indiāni bija aizbraucis uz tuvējo pilsētu Poļarnij, lai sametinātu Virsaitim vienu detaļu, un šis brauciens prasīja gandrīz visu dienu un ne tikai. Voginu turpceļā noķēra imigrācijas dienests, nopratināja, piedraudēja Indiānim un par 2000 rubļu soda naudas palaida, piekodinot vairs neatgriezties Zvejnieku pussalā.

Vogins, kā zināms, viņus nepaklausīja un atgriezās, pa ceļam pie malu zvejniekiem vēl nopērkot vairākus kilogramus sjomgas jeb Atlantijas laša. Mums bija vairākas versijas par to, kurš mūs varēja nostučīt - filmēšanas grupa, bākas darbinieki vai bruņvedēja ģenerālis. Šai vakarā, kas tika pavadīts cimdos, cepurēs un lietus mēteļos, mēs sevi palutinājām ar laša steiku, ēdām svaigu lasi ar sojas mērci, ēdām laša ikrus ar ceptiem kartupeļiem. Un tās sēnes! Man laikam nekad nepazudīs no atmiņas skats, kad Gunča sēž un mizo sēnes - ciešāk ieskatoties, var pamanīt to, cik viņš ir laimīgs!

Ir grūti aprakstīt to sēņu daudzumu, kas mūs te sagaidīja, jo ainas likās pilnīgi nereālas – neviena koka, pat krūmu nav, un uz katra soļa perfektas baravikas un apšu bekas bez tārpiem. Veicot rīta tualeti, varēja pārnākt ar pilnu maisu sēņu. Silta vasara, mitrs laiks un neviena sēņotāja. Vienu vakaru mums bija sēnes ar griķiem – Gunča ar vienu gājienu pielasīja tik daudz sēņu, ka mēs 2 dienas 10 cilvēki ēdām praktiski tikai sēnes - un tas bija kolosāli!

09.08.2013.

Šajā dienā mēs atvadījāmies no Indiāņa, un bija iecere apskatīt pussalu pašu spēkiem. Bija plānots apskatīt dažādus dabas un militārās inženierijas meistardarbus, tomēr pirmais mūs pārsteidza Virsaiša meistarstiķis - uz līdzenas vietas gandrīz pazaudēja riteni! Labi, ka puiši laikus reaģēja un par mata tiesu izglāba bremžu disku, jo momentā, kad mašīna apstājās, rats stāvēja slīpi un bija nonācis nost no visām skrūvēm.

Dvīņu klintis, kas kā divi ragi bija izauguši no zemes, pacietīgi stāvēja viena otrai līdzās un raudzījās jūrā. Te mēs piestājām, lai izžāvētu teltis un ieturētu maltīti. Pērkons atkal noķēra pāris zivteles, Vogins gulēja, jo noguris no vakardienas metināšanām un imigrācijas dienestiem. Gunča staigāja un fotografēja, un bija pārsteigts par to, cik šeit ir skaistas klintis. Jūra, vējš, lietus, sals un sniegs sadarbībā ar vietējiem iežiem, radīja fantastiskus ornamentus un attēlus piekrastes klintīs.

Tālāk nonācām pie milzīgiem lielgabaliem, kas sargāja pussalas austrumu piekrasti un bija paredzēti kuģu apšaudei. Lielākais pārsteigums bija tad, kad Millers nostājās pie lielgabala mērķēšanas kloķiem un sāka tos kustināt, lielgabals sāka griezties ap savu asi, un bija iespēja pat noregulēt stobra augstumu! Šī tiešām ir pasaules mala, un šie lielgabali nevienu neinteresēja - nedz krievu armiju, nedz metāla zagļus, nedz arī vienkāršus demolētājus - viss bija atstāts neskarts un atdots dabai izlemt to nākotni.

Te mēs piedzīvojām satraucošāko momentu ekspedīcijas gaitā, kad iebraucām klajumā, no kura pavērās apburošs skats pār plašu klajumu, un, braucot tālāk, pamazām sapratām, ka, nejauši maldoties, esam nonākuši vietā, kur jaunie zaldāti trenējās rakt tranšejas. Pa kreisi no ceļa stāvēja armijas teltis, kravas transportlīdzekļi, savukārt no labās puses uz mums vērās simtiem acu - izbrīnītas, pat pārsteigtas par mūsu uzdrošināšanos.

Bijām piekusuši, un domāju, ka daudziem no mums pirms pēdējā ceļa posma bija jautājums, kur mēs braucam un kādēļ, jo mēs nometni plānojām, krietni nobraucot no kursa. Esmu pateicīgs, ka bija iespējas izbaudīt šo, tā saucamo, vācu ceļu, kurš bija izbūvēts 2. Pasaules kara laikā zirgu pajūgiem ar mērķi apgādāt frontes līniju. Šis bija skaistākais ceļš, kas kādreiz redzēts, ainava, kas līdzinās pasakai - pelēkas klintis, nelieli zilganzaļi dzidri un regulāri ezeriņi un dzelteni ķērpji klintīs. 70 gadus pēc celtniecības, ceļa segums izcili pildīja savas funkcijas, sajūsmā varējām tikai nokratīt galvu par to, ar kādu rūpību un pamatīgumu bija nostiprināti ezeriņu krasti.

Nonākuši galā, uzkāpām bēdīgi slavenajā Musta-tunturi kalnā, kura apkārtnē notika asiņainākās ainas starp nacistu un Padomju armijām.

10.08.2013.

Braucot no rīta atpakaļ uz Murmanskas pusi, vēlreiz izbaudījām vācu inženieru meistardarbu zem mūsu džipu riteņiem, un, jāatzīst, tas nav naudas, bet gan principa un darba mīlestības jautājums, kāpēc Vācijā ir vieni, pie mums - citi ceļi, gluži kā Holandes siers.

Iebraucām Murmanskā, aizgājām paskatīties uz viņu Aļošu, saremontējām Virsaiša riteņa disku un devāmies uz Kemu, kas bija ieplānota dienas braucienā. Iebraucām Kemā, kura mūs sagaidīja ar noorganizētu kautiņu uz centrālās ielas - pacani kāvās, policijas sirēna gaudoja, bet mums bija vienalga, jo mēs bijām noguruši un braucām uz viesnīcu. Tā izrādījās pilna, tāpēc braucām ārā no pilsētas meklēt klusu vietiņu, kur pārnakšņot.

Plāns bija no Kemas ar prāmi doties uz Solovecu salu klosteri. Piebraucām pie Baltās jūras, tikko sākām parkoties, nez no kurienes parādījās pacans un viesmīlīgi iepazīstināja mūs ar uzturēšanās noteikumiem. Neskatoties uz to, ka viņam acis rādīja katra uz savu pusi, viņš mums skaidrā valodā paskaidroja, ka, ja pazudīs kaut viena viņu makšķere, norādot ar roku virzienā, kur ap ugunskuru bija sasēdušies viņam radniecīgi īpatņi, mēs par to atbildēsim ar savu veselību. Makšķerēšanas entuziasts mums šos norādījumus atkārtoja vairākas reizes, bija jūtama iepriekš norūdīta prakse, tāpēc mēs ņēmām vērā jaunieša norādījumus un tinām makšķeres.

Krasts bija akmeņains, un bija grūti atrast kādu piemērotu vietu telšu celšanai, tomēr pēc brīža pamanījām, ka neesam vienīgie, kurus pacans ir aizdzinis tālāk. Tie bija tādi paši ceļotāji kā mēs - gan ar apvidus mašīnām, gan ar enduro močiem. Izrādījās, ka nākamajā dienā esot kaut kādi reliģiskie svētki, kas pulcē daudzus svētceļniekus.

Ar Milleru pieņēmām lēmumu gulēt mašīnās, iegūstot laiku vakariņām. Izķidāju pēdējo sjomgu – bijām pārguruši, un neviens nebija gatavs taisīt šikas vakariņas. Saņēmām pamatotus pārmetumus no Vogina par to, ka ēdām kā dzīvnieki - ar pirkstiem un bez traukiem, bez galda ēdām Atlantijas lasi. Spēka nebija, un tā negribējās kaut ko kārtot vai mazgāt, zinot, ka gulēsim mazāk nekā 3 h.

11.08.2013.

Rīts, kad pirmo reizi likās „kāda velna pēc”?! ...Vēlreiz nopriecājamies, ka nav jāvāc telts un citas lietas. Braucam uz prāmi, noliekam mašīnas un kaut kā veiksmīgi tiekam uz klāja minūtīti pirms izbraukšanas. Sēdvietas siltumā pārbāztas ar svētceļniekiem, mēs 2 h ārā, Baltās jūras vēju ielenkumā, saspiežamies kur kurais un guļam. Vējš tāds, ka izpūš cauri, un pa vienam ejam pasildīties pie prāmja dzinēja.

Dodamies uz senāko politisko ieslodzījumu vietu Krievijā. Un redzot, kāds laiks šeit ir pašā vasaras vidū, tad kļūst skaidrs apgalvojums tam, ka no Solovecu salām senatnē aizmukt nav bijis iespējams, tāpēc pat nav bijusi nepieciešama krasta apsardze. Solovecu salas, pieteicoties savai nepieejamībai, laika gaitā ir kļuvušas par vienu no Krievijas reliģiskiem centriem, kurā atrodas slavens klosteris, kurš ir daudzu svētceļnieku galamērķis.

Jāsaka, ka diena Solovecu salās bija samocīta. Nokāpjot no prāmja, mēs kā nelaimes čupiņas gājām meklēt brokastis – labi, ka bija Krišs līdzi, kurš fenomenāli atcerējās krievu bufetes atrašanās vietu, ko bija apmeklējis iepriekšējā reizē pirms 5 gadiem. Ēdnīca bija tāda, kurā aiz prieka skudriņas skrēja pa ķermeni. Mēs bijām nonākuši 20 gadu tālā pagātnē – iekārtojums, ēdienkarte un, pats galvenais, darbinieces bija tādas, kādas jūs neatradīsies nekur citur – tikai Krievijā.

Ēdienu izvēle nebija liela, taču viss garšoja lieliski, un cenas patiesībā bija smieklīgas. Dienu pavadījām, klaiņojot pa klosteri, baznīcu un tās apkārtni. Kā jau minēju, šajās dienās tika svinēti nozīmīgi reliģiskie svētki, tāpēc salā bija daudz svētceļnieku, un viss klosterī notiekošais bija dzīvs un rosīgs.

Solovecu salās dažādās ēkās bija novietoti vairāki muzeji, Edgars ar Voginu, Gunču un Milleru apmeklēju Gulāga muzeju, kurā interesantā veidā bija atspoguļota Gulāga izveide, upuru, tai skaitā latviešu, bēdīgo statistiku, kā arī vairāku slavenu cilvēku memuāru fragmenti par šeit piedzīvoto. Viens no šeit ieslodzītajiem bija, pašreiz beatifikācijas procesā esošais, Boļeslavs Sloskāds, latviešu garīdznieks, kuram Solovecu salas bija viena no 17 ieslodzījuma vietām.

Pirms uzkāpšanas uz prāmja aizgājām sevi iepriecināt uz kādu šiku restorānu, kurā neko vairāk par vilšanos nesaņēmām. Millers pankūkas ar ikriem gaidīja stundu, kā rezultātā gandrīz nokavējām prāmi. Nonākot piestātnē, pamanījām, ka tā ir cilvēku pārbāzta. Labi, ka Vogins ar prāmja šefiem bija sarunājis, ka mēs tiekam bez rindas, tā nu mēs, par spīti apkārtējo neapmierinātiem izsaucieniem, tikām uz klāja. Jums būtu jāredz tas skats – maza telpa bija pārbāzta ar cilvēkiem, daži no mums, vakardienas nogurdināti, gulēja, kur pagadās, likās - uz tās trubas nevar nolikt pat ceturtdaļu pakaļas, un tomēr pārgurums darīja savu.

Pēc Kemas uzreiz braucām uz Medvežegorskas kempingu – turpat, kur bijām palikuši turpceļā.

12.08.2013.

„Ātrāk mājās!” - tā varētu nosaukt šo dienu. Apskatījām Kivač ūdenskritumu un bez īpaša entuziasma nopētījām suvenīru bodītes.

Pirms Sanktpēterburgas, sakarā ar tilta remontu – 3 h nostāvējām korķī, kur bija iespēja redzēt visādus brīnumus - sievieti, kas varonīgi, nereaģējot uz mašīnu signalizēšanu, gāja pa ceļa malu, neļaujot apbraukt korķi. Ceļš bija šaurs. Mēs izturējāmies līdzīgi kā citi, nelaižot iesprausties neaudzinātos autovadītājos. Kā jau viss šai dzīvē, nekas nav viennozīmīgs - ne vienmēr starp nepacietīgajiem ir tikai nekauņas. Mums gadījās kāds izmisis braucējs, kuru nelaidām rindā, līdz viņš parādīja lidmašīnas biļeti, un mums bija mazliet kauns.

Pēc Sanktpēterburgas braucām uz Pleskavu - Edgars visu ceļu gulēja, bet pēc piedzīvotajām emocijām, bremzēšanas un straujiem manevriem, jāsaka, kas šis bija trakākais ceļa posms – labāk tad braukt cauri Narvai! Ģeneratora siksna un turbīnas vārsts, vismaz tad mēs to uzskatījām par problēmas cēloni, skanēja ar tādu griezīgu skaņu, ka sarunāties salonā nebija iespējams jau vairākas dienas, turklāt skaņa pamatīgi traucēja saprast Vogina norādījumus, kas braucienu padarīja vēl ekstrēmāku.

Pleskavā, kas atstāja lielas un skaistas pilsētas iespaidu, Voginu apstādināja policija. Bija vēla nakts, un policisti aiz garlaicības vienkārši gribēja papļāpāt par viņa mašīnu, bet ieraugot, ka mēs pārējie attālināmies, uzreiz palaida vaļā. Šī bija pirmā reize, kad mūs uz ceļa apstādina policisti.

Ap 4:00 naktī bijām mājās. Pēc tam vairākas dienas mocīja emocionālas pohas, un bija diezgan grūti atgriezties ikdienas ritmā.

Visas ekspedīcijas









































































































































Ekspedīcijas galerija
Video no ekspedīcijas