Ziemeļblāzmu meklējot 2015

Visas ekspedīcijas

Ziemeļblāzmu meklējot 2015

Ziemeļblāzmu meklējot 2015

  • Datums: 2015.gada 15.februāris - 1.marts
  • Maršruts: Rīga-Murmanska
  • Pilsētas: Rīga-Murmanska
  • Ekspedīcijā piedalījās: Kristaps, Kaspars, Krišs, Jānis, Andrejs, Guntis, Oļegs

Šī gada ziemas ekspedīcija ir citā formātā, nevis kā ierasts iepriekšējos gadus. Atkal izbraucam svētdienā, tomēr ne ar saviem auto Rumakiem, bet gan ar vilciena sastāvu mājīgā, mazā kupejā. Šīs ekspedīcijas pārvietošanās līdzeklis būs sniega mocis, uz kura mēs uzkāpsim pēc pāris dienu pārvietošanās ar vilcienu. Vakars pavasarīgi patīkams, bet mērķis ir mazliet ilgāk iegūt sniega sajūtu, tādēļ laižam meklēt ziemeļblāzmu.

15.02.2015.

Šī gada ziemas ekspedīcija ir citā formātā, nevis kā ierasts iepriekšējos gadus. Atkal izbraucam svētdienā, tomēr ne ar saviem auto Rumakiem, bet gan ar vilciena sastāvu mājīgā, mazā kupejā. Šīs ekspedīcijas pārvietošanās līdzeklis būs sniega mocis, uz kura mēs uzkāpsim pēc pāris dienu pārvietošanās ar vilcienu. Vakars pavasarīgi patīkams, bet mērķis ir mazliet ilgāk iegūt sniega sajūtu, tādēļ laižam meklēt ziemeļblāzmu. Šī gada komandas sastāvs ir mainījies, taču kā vienmēr kopā ar mums dodas mūsu operators Krišs, Guntis (fotogrāfs un mazo ķērpju un puķīšu mīlis), Kristaps un Kaspars (ar sniega moci brauks pirmo reizi), Jānis, Andrejs un jaunākais mūs biedrs, kurš pievienojies GoExpedition saimei - Oļegs. Atvadāmies no mīļajiem uz perona un lecam vilcienā “Rīga – Sanktpēterburga”, un piedzīvojums var sākties!

16.02.2015.

Pēc pirmās nakts vilcienā esam nonākuši Sanktpēterburgā. Savācam savas ne ļoti parocīgās un smagās somas un laižam uz Sanktpēterburgu satikt Oļega paziņu, kurš mums izpalīdzēs ar mantu nogādāšanu un uzglabāšanu visas dienas garumā, jo pārsēšanās uz vilcienu “Sanktpēterburga – Murmanska” mums ir tikai vakarā. Laižam paēst brokastis un apskatīties Sanktpēterburgas ievērojamākos apskates objektus. Izbaudījuši pilsētas skatus un burzmu, sagaidām savu mantu uzglabātāju - pelēko Gazeli un lecam vilciena sastāvā “Sanktpēterburga – Murmanska”, kurā būs jāpavada tuvākās 26 stundas. Konstatējam, ka vilciena kupejas ir ražotas zemākas šasijas cilvēkiem un visiem, kuri ir virs 1.80m, ir maza problēma ar izstiepšanos savā lāviņā. Vakars paiet kā vienmēr - ar vēlām sarunām.

17.02.2015.

No rīta pamostamies ar ogļu smaržu degunā un saprotam, ka visa diena būs jāpavada vilciena kupejā, izbaudot tās labums: brokastis, pusdienas un laipno apkalpošanu no pavadoņu puses. Vēlu vakarā esam nonākuši Murmaskas stacijā. Savācot savas lielās un smagās somas, virzāmies uz izeju, kur mūs sagaida transports, ar kuru pārbraucam uz viesnīcu “69 Paralēle”. Krievijas viesnīcas nepārsteidz ar saviem nosaukumiem un dizainu - viss pa smuko! Viesnīcā satiekam savu nākamo dienu gidu un senu draugu - Vitāliju no pirmās un otrās ekspedīcijas. Tāpat kā iepriekš, dosimies izpētīt pussalu Ribačij. Visi esam pārlaimīgi, ka ir iespēja ieiet dušā un kārtīgi izstiepties gultās pēc vilciena kupejā pavadītajām stundām.

18.02.2015.

Šodien ir tā diena, kad viss piedzīvojums, ko esam gaidījuši, tā pa īstam sāksies! Paēdam brokastis un lecam vietējā Gazelītē. No Murmanskas laižam uz apdzīvotu vietu – Titovku, kur satiksimies ar saviem ceļojuma Rumakiem un tuvākās piecas dienas izbaudīsim pussalas Ribačij daili un skarbo dabu. Pēc apmēram trīs stundu brauciena esam nonākuši pie saviem Rumakiem, un sadalām pēc acīm, kurš kuram tiks. Apseglojam tos ar mantām un ekspedīcijas uzlīmēm, un varam sākt savu piedzīvojumu. Šodien līdz vakaram mums ir jānonāk pirmajā naktsmītnē uz pussalas Ribačij - tūrbazē Papa. Sākums visiem tāds mazliet bailīgs un nedrošs, kamēr neiekustina gurnus sava Rumaka vadīšanā, ik pa brīdim piestājot un apskatot salas krāšņumus. Uz vakara pusi esam nonākuši tūrbāzē Papa, kur mums ierāda jaukas, vēsas istabiņas. Apkalpojošais personāls sagaida mūs ar gardām vakariņām, un, kā pēc mūsu pasūtījuma, ieslēdz ziemeļblāzmas slēdzi, kura mūs priecē jau pirmajā ekspedīcijas dienā. Jānis ar Gunti pavada visu vakaru pie savām fotokamerām, līdz ziemeļblāzmas slēdzis tiek izslēgts.

19.02.2015.

Pēc nakts nelielā vēsumiņa istabās, rīts ir jauks. Apkure mājiņā ir uz elektrību, un pa nakti istabiņas netiek apsildītas, jo jātaupa degviela. Izlienam no saviem guļammaisiem un paēdam gardas brokastis. Saliekam nepieciešamās mantas līdzņemšanai un lecam uz saviem sniega močiem, lai apskatītu pussalas dabas dotumus un pārbrauktu uz citu bāzes vietu, kur apmetīsimies divas naktis. Šodien manevrēšana ar sniega močiem ir kārtīgs pārbaudījums, jo bija jābrauc gan pa aizsalušas upes gultni, kas paisuma brīdī tiek appludināta, gan pāri vaļējiem avotiem, gan sniegu sanesumiem un klints malām. Treniņš pamatīgs! Diena mazliet dūmakaina, un brīžiem debesis saplūst kopā ar zemi. Otrā dienas pusē, kad bijām nonākuši jaunajā naktsmītnē, laiks uzlabojās. Naktsmītnes, kā arī to kolorītie apsaimniekotāji, ir lieliskas! Mājiņu īpašnieki dzīvo tām blakus Ural tipa automašīnā ar dzīvojamo vagonu, kuru vietējie dēvē par Kungu. Mājiņas - koka brusiņu būves bez siltinājuma ar krāsns (buržuikas) apkuri. Elektrība tiek nodrošināta no Kunga ar ģeneratoru. Ūdens mājiņā tiek izkausēts lielā mucā pie krāsniņas, bet šobrīd tas ir sasalis. Atstājam savas mantas mājiņās un laižam tālāk pussalas apskatē. Saimnieki tikai uzsauc: “Ja kas vajadzīgs, nāciet uz Kungu!”  Visskaistākie apskates objekti, kas ir uz šīs pussalas - smilšakmens stāvkrasti pie Ziemeļu ledus okeāna, kas appūsti ar skarbajiem vējiem un tiek veidoti apaļās formās ar arkveidīgiem alu veidojumiem un stabveidīgiem izciļņiem. Divi visiespaidīgākie ir apmēram 20 m augsti, un tiem dots nosaukums “Divi brāļi”.  Iestiprinājušies skaistajā vietā, dodamies atpakaļ uz naktsmītni, jo atpakaļceļā debesis sāk satumst. Šai skaistajai un iespaidu bagātajai dienai bija vajadzīgs tikai viens nobeigums - skaista ziemeļblāzma, tad šī diena būtu 100% izdevusies. Bet? Bet atpakaļceļš iegūst citas aprises un piedzīvojumus: kādus 15km no bāzes vietas, manevrējot starp sniega sanesumiem un klinšu kāpumiem, mūsu ekspedīcijas biedrs, fotogrāfs Guntis, cenšoties uzbrukt uz sniega sanesuma, apgāž moci, kurš uzkrīt viņam uz kājas un salauž kājas locītavu. Šī brīža rīcības plāns būs atkarīgs no Gunta traumas sadzīšanas un atveseļošanās procesa. To apzinoties, sākam nekavējoties rīkoties, lai Gunti nogādātu uz tuvāko slimnīcu. Ir tikai viena problēma - tas ir Murmanskā Kaut kur tekstā vajadzētu uzrakstīt šādi – Jānis ar Kristapu, ar diviem sniega močiem pilnā ātrumā dodas līdz mājiņām, lai uzpildītu Jāņa moci ar degvielu, kā arī paņemtu vienu degvielas kannu līdzi, kas domāta Vitālijam. 15km nobraucam vien dažās minūtēs, jo kavēties nedrīkst ne mirkli. Kristapa mocis tiek atstāts bāzē un divatā ar Jāņa moci dodamies atpakaļ pie pārējiem, lai Kristaps varētu pārsēsties uz Gunta moča, bet Jānis steigtos pie Gunta un Vitālija. Iestājoties tumsai, esam nonākuši bāzes vietā. Noliekam sniega močus un sākam sildīt savas naktsmājas. Neziņa par Gunti liek visiem izjust satraukumu, jo sazvanīt šajā reģionā vienam otru ir problemātiski.  Ap pulksten 21:00 sazvanām Jāni un uzzinām, ka viņi ir nonākuši Titovkā, un jau kāpj mašīnā, ko Vitālijs ir noorganizējis, un dodas uz Murmansku. Zinot, ka viņi ir izbraukuši no pussalas ar sniega močiem, sākam gatavot vakariņas. Sākotnēji vakariņās bija paredzētas tikai maizītes un tēja, jo bijām piemirsuši, ka naktsmītņu saimnieka programmā vakariņās bija paredzēts Kamčatkas krabis. Pēkšņi pa durvīm tiek ienesti trīs milzīgi krabji! Kā jau kārtīgi latvieši safotogrāfējam skaistas facebook bildes un ķeramies klāt šim brīnumam. Kā lai kartupeļu un speķa ēdāji var spriest par šādu restorāna ēdienu? Bija ok’ ;). Ieēduši vietējās delikateses, saņemam zvanu, ka Guntis, Vitālijs un Jānis ir nonākuši Murmanskas slimnīcā un saņēmuši ziņu - vajadzīga operācija. Sākam organizēt Gunta pārvešanu uz Latviju. Ja viss notiks kā plānots, Guntis jau rīt būs nonācis Latvijā uz operāciju galda. Neskatoties uz visas dienas notikumiem, vakarā atkal debesu jumu daiļo ziemeļblāzma. Nakts auksta, līdz ar to, lai vērotu ziemeļblāzmu, nepieciešams ik pa laikam ieiet mājiņā sasildīties. Aukstums arī atstāj iespaidu uz nakts miegu.

20.02.2015.

Nakts pavadīta interesanti – tie, kas gulējuši divstāvīgo gultu otrajā stāvā, ir pārkarsuši, savukārt tie, kas lejā - nosaluši, un visi kopā smaržojam pēc žāvētas gaļas. No rīta nesteidzoties gatavojam brokastis un gaidām, kad no Titovkas ar sniega močiem mums pievienosies Jānis ar Vitāliju, kuri vakar aizgādāja Gunti līdz Murmanskai, un paši, mazliet paguļot no rīta, tika atvesti līdz Titovkai. Sagaidījām Jāni un Vitāliju, kuri no Titovkas pusotru stundu bija braukuši līdz bāzes vietai. Abi iedzēra rīta tēju un iestiprinājās ar vakardienas krabi, izstāstot, kā gājis slimnīcā ar Gunti. Pēc brokastīm sapildījām sniega močos degvielu un uzsākām šīs dienas programmu. Vitālijs šodien mūs izveda par maršrutu, kuru mēs līdz šim nebijām redzējuši ne vasarā, ne pagājušajā ziemā. Šajā posmā bija apskatāmas vecas, pamestas padomju armijas dzīvojamās mājas un garāžas, kas pilnas ar skaistiem sniega un sala mākslas darbiem. Daba ielauzusies vecajās ēkās un pieputinājusi istabas līdz pusei pilnas ar sniegu. Tas lika aizdomāties par to, ka šeit izmantotais cilvēku un materiālu resurss, kas kādreiz nesis kādu labumu, šobrīd ir nevajadzīgs un izmests vēstures mēslainē.  Papildus aplūkojām vēl strādājošas bākas un lokatoru – vietu, kur atrodas armijas bāze. Diena bija gara, un šodien jau nobraukti apmēram 90 km. Ar katru dienu arvien labāk tiek iepazīts katram savs Rumaks. Vakars, atgriežoties bāzes vietā, sākas ar iepriekšējās dienas pieredzi - mājiņas iekurināšanu un vakariņu gatavošanu. Šovakar vakariņās makaroni ar konserviem. Mūsu bāzes saimnieks bija apsolījis izkurināt pirti. Nācās ilgi gaidīt, jo saimnieks kādu gadu nebija to kurinājis. Visas pirts sienas bija izsalušas, un, kurinot to pat 6 stundas, siltums bija ne lielāks par 50 grādiem. Uz stundiņu ieejot pirtī pasildīties, bija jau pienākusi pusnakts, un visi kopā ar ziemeļblāzmas daili devāmies gulēt.

21.02.2015.

Tā kā vakar bāzes saimniekam neizdevās kārtīgi iekurināt pirti, kā atvainošanos viņš mums uzdāvināja vienu lielu, pagatavotu krabi līdzņemšanai. Esam nedaudz samulsuši, jo laba daudz nevajag, bet šoreiz tas jau ir pārāk daudz. Tiesa gan - Kaspars ar Andreju un Jāni vēlāk gardu muti to notiesā. Šodien atkal ir pārbrauciena diena. Vakarā paredzēts braukt atpakaļ uz bāzes vietu Papa, tādēļ paēdam brokastis, sapakojam savas mantas un dodamies ceļā, lai varētu apskatīt jaunus skatus, ko piedāvā pussala Ribačij. Šodien saulīte mūs lutina, bet ir pamatīgs vējš. Ir tā, ka braucot uz saules pusi, neko nevar redzēt, jo sniegs sitas tieši sejā un saulīte dedzina acis, bet, braucot pa vējam, liekas, ka sniegs apdzen tevi. Šodien esam pussalas dienvidaustrumu pusē, kur ļoti labā stāvoklī ir saglabājušies Otrā Pasaules kara nocietinājumi un bunkuri. Skati neaprakstāmi! Viss ietīts sniegā un dzeloņstieplēs – iespaidīgi! Pēkšņi pamanām, ka kopā ar mums blakus ūdenstilpnē  uz vakti nolicies kara kuģis. Nelabprāt gribot kādu svešu satikt, laižam uz Papas bāzes pusi.  Pa iepriekš iemītām takām, pār upēm un meža puduriem nonākam bāzē Papa. Šodien nobraukti ap 100 km. Saimnieki priecīgi, mūs ieraugot. Teicās, ka sagādās mums vakariņas. Tātad mums ir brīvais laiks atkal baudīt ziemeļblāzmas skatus.

22.02.2015.

Šodien ir šīs ekspedīcijas pēdējā diena pussalā Ribačij. No rīta izbaudām saimnieku sagādātās brokastis - pankūkas ar iebiezināto pienu un ievārījumu. Tādas brokastis iepriekšējās dienās nebija bijušas, un kā svētdienas rīta brokastis šīs bija izcilas. Savācam savas mantas un atvadāmies no saimniekiem, un dodamies uz Titovkas pusi. Pa ceļam apskatām vairākus vecus, pamestus armijas bāžu labumus. Uz pēcpusdienas pusi saprotam, ka esam mazliet iekavējuši grafiku, jo mums konkrētā laikā ir sarunāts transports, ar kuru paredzēts transportēt sniega močus un mūs pašus. Ekspedīcijas gids Vitālijs sāk meklēt īsākās takas, bet tas viņam neizdodas, jo, kolīdz tiek atrasts kāds vizuāli piemērots īsākais ceļš, mēs iegrimstam ar močiem sniegā vai arī atduramies strupceļā. Galu galā pieņemam lēmumu ceļu saīsināt, braucot pa sabiedrisko ceļu kādus 6 km. Nonākuši Titovkā, novietojam savus sniega močus uz treilera un dodamies ar busiņu uz viesnīcu Murmanskā. Vēlāk Vitālijs uzaicina mūs uz vakara pasēdēšanu ļoti labā vietējā restorānā, kur izbaudām gardas vakariņas un labu atmosfēru. Ilgi nekavējamies un laižam atpakaļ uz viesnīcu, jo rīt ir agri jāceļas.

23.02.2015.

Šī diena mūsu plānos ekspedīcijas laikā bija savādāka nekā visas bijušās un nākošās. Mums, maziem benzīngalvām un bezceļu mīlošiem puikām, šī lieta ir likusies kā mazs sapnis vai mērķis, uz kuru gribētos tiekties un sasniegt. Šogad ir gads, kad notiek viena no garākajām off-road sacensībām pasaulē EXPEDITION – TROPHY, maršrutā “Murmanska – Vladivastoka”. Šīs sacensības notiek reizi divos gados konkrētā laika posmā. Tās dalībniekiem jāveic vairāki uzdevumi. Noteikumi vienkārši - komandā jābūt divām mašīnām, ne vairāk kā sešiem cilvēkiem, no kuriem vienai jābūt sievietei. Mums bija iespēja redzēt, kā notiek starts no Murmanskas. Kā arī pavērot specposma sacensības, kur komandām bija jāpacīnās uz laiku, lai iegūtu papildus punktus, kuri visas sacensības laikā var dot lielas priekšrocības. Vēl viens iemesls, kura dēļ mēs gribējām apmeklēt šo pasākumu -  tajās piedalās mūsu paziņa no Čeļābinskas - Jevgēnijs Šatālovs, kurš jau iepriekš ir piedalījies šajās sacensībās, un uzvarējis tajās. Tādēļ, agri pamodušies un brokastis paņēmuši līdzņemamajās kastītēs, kopā ar savām somām lecam Gazelē un laižam uz specposma vietu satikt savu paziņu un visus sacensību dalībniekus. Nonākuši galamērķī, kūstam kā mazi puikas, apskatot bezceļu automašīnas, kuras ir kārtīgi sagatavotas šiem pārbaudījumiem aptuveni divu nedēļu garumā. Gatavošanās sacensībām norisinās spraigi un ar dažu mašīnu remontiem, bet tiek dota zīme startam, un visi dalībnieki dodas ceļā. Novēlam labu sacensību garu mūsu paziņam Jevgēnijam un paši dodamies tālāk uz savu nākošo ekspedīcijas starta vietu, kur ar jauniem sniega močiem dosimies uz Krasnošķeljes ciematu (Краснощелье). Mūsu nākamā tikšanās vieta ir Lovozero ciematā, kur satiekam mūsu jauno gidu Mišu. Pirms satikšanās ar saviem jaunajiem Rumakiem, apmeklējam muzeju, kur ir apskatāmas ekspozīcijas par vietējiem iedzīvotājiem, viņu dzīves veidu un arheoloģiskajiem izrakumiem šajā reģionā.  Apskatot muzeju, nolemjam tajā iegriezties atpakaļceļā, lai iegādātos suvenīrus. Šobrīd laižam pie Mišas, lai uzsāktu braucienu uz Krasnošķelju.  Saule jau sāk rietēt, un raiti sagatavojam sniega močus,  iepazīstamies ar jaunu drošības instruktāžu no mūsu gida puses un laižam uz savu naktsmītni, kas atradīsies uz salas Lovozero ezerā. Pirms tam plānots iebraukt Seidaezerā, lai apskatītos vietējā sāmu elkdieva - Kuivas nospiedumu klints sienā, kuru tikai redz no ezera. Vakars jau satumsa, un mēs ar tumsas iestāšanos,  nonācām naktsmītnēs, kur mūs sagaidīja saimnieks ar siltām vakariņām. Diena bija izdevusies, un vakars arī, jo kāds atkal bija ieslēdzis ziemeļblāzmas lampiņas, kuras uz attālo kalna masīvu un ezera plašumu izskatījās fantastiski. Andrejs, kādā no naktsmītnes lejas telpām atrada ģitāru, līdz ar ko izdevās arī nedaudz padziedāt.

24.02.2015.

Šorīt ilgi neguļam, sapakojam mantas, paēdam brokastis un laižam. Šodien mums ir jānonāk mūsu galamērķī - ciematā Krasnošķelje, kas atrodas apmēram 190 km attālumā no bāzes vietas. Šīs dienas programmā ir satikt vietējos briežaudzētājus, bet ir viena problēma - šogad Armijas diena ir iekritusi mūsu ceļojuma laikā, un mūsu gids Miša smejoties noteica: “Diez vai viņi šodien būs runājami”. Briežu audzētāju dzīve daudziem nebūtu saprotama -  dzīvot prom no civilizācijas, nestandarta, sūros, aukstos apstākļos, kur vienīgais sarunu biedrs ir tikai tavs uzticamais dzinējsuns un briežu bars (gadījumā, ja kolēģis ir baudījis kādu stiprāku dziru vai aizmidzis). Tik daudz ziemeļbriežu vienuviet nebijām redzējuši! Redzējām arī, kā tiek atdalīti kaujamie lopi no bara, jo šie brieži tikai tam tiek audzēti - lai nodrošinātu gaļas piedāvājumu šim reģionam. Citi kaujamie lopi šeit netiek audzēti.

Pienākot pusdienlaikam, apmetāmies vienā no briežaudzētāju mājiņām, kurā parasti dzīvo un strādā četri pieskatītāji, bet mūsu ierašanās brīdī ir tikai viens iešvilpis strādnieks, kurš ar mums negrib kontaktēties. Apskatām mitekli, paēdam pusdienas un dodamies tālāk. Tuvojoties kalnu pārejai, uznāk sniegputenis, un pārvietošanās kļūst mazliet sarežģītāka. Braucot ar jaunajiem sniega močiem, jau sajūti, ka esi mazliet apradis, un tas sāk tevi klausīt. Tikai dažiem, kam ir mazliet savādākas modifikācijas modeļi, sanāk apvelties. Toties pēc garā ceļa līdz ar tumsiņu esam nonākuši savā galamērķī - ciematā Krasnošķelje, kur mūs silti uzņem mājas saimniece Veronika ar vīru, un pasniedz mums gardas vakariņas no vietējiem gardumiem.  Saimniece paziņo, ka šodien elektrība būs tikai līdz 24:00, jo uz visu ciematu ir viens ģenerators, kas nodrošina elektrību visam ciematam no 7:00- 24:00. Ņemam vērā saimnieces teikto un turpinām vakara pasēdēšanu kabatas lukturīšu gaismiņā. 

25.02.2015.

Pēc laikapstākļiem diena jau no rīta izskatās fantastiska. Paēdam brokastis, lecam uz saviem sniega močiem un laižam apskatīties vietējo seidu - akmeni, kas karājas gaisā (patiesībā tas balstās uz mazāka akmens). Pa ceļam plānots apmeklēt muzeju, kur varam apskatīties vietējos, seno iedzīvotāju petroglifus uz akmeņiem. Mūsu jaunais gids Miša solīja mazliet arī pamakšķerēt vietējos ezeros. Pabraukuši nostāk no ciemata, uzbraucam uz maza ezeriņa, kur Miša liek mums apstāties un sāk urbt āliņģus. Neviens pēc dabas it kā neesam kaislīgs makšķernieks (kur nu vēl zemledus!), tomēr ķeramies pie lietas – katram tiek pa mazai makšķerītei, un makšķerēšana var sākties! Šī vieta būtu katra zemledus makšķernieka paradīze! 30 min laikā izvilkām apmēram 5-6 kg asaru, nevienu mazāku pa 80-100 gramiem. Tikai vēlāk uzzinājām - šobrīd vietējos ezeros ir liegums, un mēs neapzināti uz brīdi kļuvām par maluzvejniekiem. Sapakojam mantas un laižam tālāk uz muzeju, kurš, kā izrādās, ziemas sezonā nemaz nav apskatāms, jo visi akmeņi ir zem biezas sniega kārtas. Mūs sagaidīja muzeja saimniece, kurai ir ap 85-90 gadu. Ja mums esot vēlme parakt, tad, norādot petroglifu akmeņu koordinātas, kundzīte ieiet savā mājiņā un ļauj mums parakt viņas pagalmā sniegu uz vella paraušanu. Rakuši kādu stundu sniegu norādītajā kvadrantā, iztiekam ar it kā saskatāmu zīmi uz akmens bluķa, ko it kā iekaluši senie reģiona iemītnieki, un salaužot vienu lāpstu, atvadāmies no kundzītes un dodamies tālāk. Šodienas galamērķis - seidas akmens mūs sagaida ar zilām debesīm un saulīti. Skats no akmens krāvuma, kura galā stāv viens milzīgs akmens (seida), ir iespaidīgs, jo apkārt ir tikai mazi kociņi un līdzenumi. Šeit arī nolemjam iestiprināties ar līdzpaņemtajām maizītēm un tēju. Pēc nelielajām pusdienām braucam atpakaļ uz Krasnošķeljes ciematiņu, kur mūs sagaida saviesīgs vakars vietējā kultūras namā. Atpakaļceļā Miša mums ļauj pa sniega līdzenumiem izplosīties ar saviem Rumakiem, un kā maziem puikām savā starpā sacensties. Iestājoties tumsai, esam nonākuši savā mājiņā. Saimniece atkal ir sarūpējusi siltas vakariņas. Ieturējuši gardu maltīti, dodamies uz saviesīgo vakaru vietējā Kultūras namā. Saimniece, kā izrādās, ir šī Kultūras nama vadītāja. Ar sniega močiem piebraucam pie Kultūras nama, un izrādās, ka vietējā kolektīva kundzītes mums sešiem sniegs koncertu ar pārsteigumu. Koncerts kundzīšu izpildījumā ļoti jauks, bet pārsteigums mūs patiešām pārsteidza. No mūsu kolektīva bija jāizvēlas divi vīrieši, kas varētu piedalīties kopā ar kundzītēm priekšnesumā. Izvēlējāmies Andreju un Kasparu, un gaidījām - kas tagad būs?! Priekšnesums nonesa jumtu ne tikai Kultūras namam bet arī mums! Mūsu kolēģiem bija jātēlo iereibis vietējais kungs Jerjoma un mazs sivēns. Pamatīgi izsmējušies un saņēmuši pozitīvas enerģijas lādiņu, iegādājāmies vēl pa suvenīram, ko kundzītes pašas bija darinājušas. Tad devāmies uz naktsmītni un, kā jau ierasts, pulksten 24:00 gaisma izdzisa.

26.02.2015.

Šodienas plānos bija ciemata apskate gida pavadībā (gids - mūsu saimniece Veronika). Uzzinājām, ka ciemats Krasnošķelje ir izveidojies 1921.gadā no briežu audzētāju ģimenēm, kuras te bija apmetušās. Šobrīd ciematā dzīvo 450 iedzīvotāji un šeit ir gan veikals, gan skola, gan bērnudārzs un jau iepriekš pieminētais Kultūras nams. Pārsvarā pilsētas iedzīvotāji strādā briežaudzētavās, jo tās ir lielākās gaļas lopu audzētavas reģionā. Vasarās piekļūt ciematam var tikai ar helikopteru vai lidmašīnu (ciematā ir lidlauks). Ziemas sezonā, kamēr zeme un purvi ir sasaluši, ar traktoriem tiek ievesta degviela vasaras sezonai, kas paredzēta ģeneratoriem un vietējai tehnikai. Pārvietošanās ziemas laikā notiek ar sniega močiem vai tā sauktajiem burāniem. Palūdzam saimniecei atļauju uz viņas īpašuma - mājas sienas piestiprināt mūsu ekspedīcijas plāksnīti. Kad tas ir izdarīts, atvadāmies no saimnieces un saimnieka, pateicamies par labo uzņemšanu un dodamies garā pārbraucienā atpakaļ uz Lavozero. Šodien jānobrauc apmēram 190 km. Ceļš pa mežu nav no raitākajiem – kalniņi, upītes, purva dīķi, vienu vārdu sakot - ir ko pasvīst. Pusdienas paēdam būdiņā, kurā pārnakšņo un pārlaiž sliktus laikapstākļus ceļinieki, kas brauc pa netālu esošo ceļu. Paēduši turpinām ceļu, pa ceļam satiekot smago tehniku, kas velk uz Krasnošķeljes ciematu degvielu un pārtiku.  Nakti pārlaižam tajā pašā mājiņā kur šurpceļā – Lovozero krastā. Pēc tālā ceļa izkarsējamies pirtiņā un ejam gulēt.

27.02.2015.

Nonākuši bāzes vietā, atvadāmies no mūsu gida - Mišas, lecam savā īrētajā busiņā un dodamies uz Kirovskas pusi. Pa ceļam ir jāieskrien ciematā un jāpaņem suvenīri. Ekspedīcijas biedrs Andrejs bija noskatījis sev brieža ādas paklājiņu. Tomēr, lai izvestu brieža ādu no valsts, ir vajadzīgs pavaddokuments un zīmogs uz ādas, ka tu neesi malumednieks, un tas lopiņš ir miris kautuvē. Mazliet uzgaidot, veikalnieki sakārto dokumentus, apzīmogo paklājiņu un varam doties ceļā. Vēl, lai noslēgtu šo sniega moču ekspedīciju, mums pirms Kirovskas tūrbāzē ir iespēja ar citiem sniega močiem izbraukt maršrutu otrpus Hibīnu kalnu grēdai, kuru mēs redzējām no Lovozero puses. Izmantojuši šo iespēju, lecam Gazelē, kura mūs nogādā tūrbāzē pie jaunajiem močiem un vietējiem gidiem.  Viņi mūs uzskata par tūristiem, no kuriem varēs iekasēt citas summiņas, nekā esam runājuši iepriekš, un attieksme ir nepatīkama jau pašā sākumā. Tiek safotogrāfētas sniega moču iegūtās traumas, ko ir pastrādājuši citi tūristi, lai nebūtu pretenzijas dienas beigās, un mums nepiesietu citu radītus defektus. Beidzam rīvēšanos un lecam uz močiem. Šie moči no iepriekšējiem atšķiras ar tehniskajiem parametriem un izmēriem. Lielākā daļa moču ir paredzēti maza auguma cilvēkiem, bet mēs visi esam virs 1.75 m, un ir problemātiski atrast uz moča ērtāko vietu. Neskatoties uz to, izbaudām skatus, ko dāvā daba. Tā kā esam uzsākuši braukšanu pēcpusdienā, ātri satumst un ir jāpaliek uzmanīgākiem, jo ceļš, kas ved pa kalnu nogāzēm un meža takām, ir šaurs un ļoti līkumains. Pēkšņi Kaspars ielido grāvī, līkumā nesavaldījis sniega moci, mazliet apskādē motociklu un nedaudz traumē sev ceļgalu, bet - būs dzīvotājs! Šajā brīdī vajadzēja redzēt mūsu jauno gidu rīcību! Neskatoties uz to, ka Kaspars bija guvis traumu, gidi pat nepiegāja apskatīties un nepajautāja, vai viņam viss kārtībā, svarīgākais bija - kas noticis ar moci un cik skāde maksās (rubļi griezās). Savācāmies un turpinājām ceļu, jo pienākusi bija jau pamatīga tumsa. Pirms ierašanās naktsmītnēs esam nonākuši uz kāda no apkārtnē esošajiem ezeriem, un gidi beidzot ļauj tūristiem izskrieties ar sniega močiem pa ezera gludo virsmu. Nonākuši naktsmītnē, nododam močus un atvadāmies no nelaipnajiem gidiem, kuri vēl joprojām cenšas atrast, ko Kaspars ir salauzis sniega mocim. Nonākot mājiņā, kurā šonakt paliksim, sagaidām mūsu jau zināmo gidu Vitāliju, kurš mums ir sagādājis gardas vakariņas. Vakars iegriežas patīkamā gultnē, pārrunājot iepriekšējo dienu un šodienas notikumus.

28.02.2015.

Šodiena daļai kolektīva ir iesākusies ar sāpošām galvām. Tā kā šī diena ir brīvā režīma diena, viss notiek lēnām un apdomīgi. Daļa nolemj dienu pavadīt mājiņā un pastaigāties pa vietējām takām sasnigušajā mežā pie ezera, daļa brauc ar taksi uz tuvo Kirovsku. Principā - gatavojamies mājupceļam.

01.03.2015.

Ir pienākusi tā diena, kad lecam atpakaļ vilcienā, šoreiz Apatītu vilciena stacijā, un laižam uz Sanktpēterburgu, pēc tam - uz Rīgu. Mājupceļš paskrien ļoti ātri, un esam nonākuši Rīgā, tikai šeit jau ir pienācis kārtīgs pavasaris un no sniega ne miņas.

Visas ekspedīcijas



Ekspedīcijas galerija
Video no ekspedīcijas